Publikācija

Vai prasītājam pietiek atsaukties uz Konkurences padomes lēmumu?

Būvnieku karteļa skandāls ir pamatīgi saviļņojis rāmos Latvijas jurisdikcijas ūdeņus, kuros ES Zaudējumu atlīdzināšanas direktīva līdz šim stāvēja gandrīz dīkā. Taču kopš pasūtītāji saņem Ģenerālprokuratūras vēstules ar uzstājīgiem aicinājumiem pievērst uzmanību tam vai citam Konkurences padomes karteļa lēmumam, kas stājies spēkā un kļuvis neapstrīdams, un rūpīgi izvērtēt, vai pasūtītājam tiešām nav pamats piedzīt karteļa dēļ pārmaksāto valsts vai pašvaldības naudu, Ekonomisko lietu tiesa saņem arvien jaunas konkurences zaudējumu piedziņas prasības.

Rezultātā ir novērojamas tiesu prakses tendences, un galvenie secinājumi šobrīd ir šādi. Labi pamatota konkurences zaudējumu prasība šobrīd ir retums. Izskatās, ka pasūtītāji jūtas spiesti izpildīt pienākumu un celt prasību, taču neiegulda pienācīgus resursus prasības pamatošanā. Savukārt, pirmās instances tiesas spriedumi ir savstarpēji pretrunīgi. Daži spriedumi signalizē bīstama precedenta veidošanās risku.

Šajā rakstā tiks apskatīts jautājums, vai prasītājam pietiek atsaukties uz Konkurences padomes lēmumu, lai pamatotu atbildētāja prettiesisku rīcību.

Ceļot zaudējumu atlīdzināšanas prasību vispārējā kārtībā, prasītājam ir jāpierāda visi Civillikuma 1635.panta pirmajā daļā un 1779.pantā noteiktie zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumi. Zaudējumu atlīdzināšanas pienākums iestājas tad, kad vienlaikus pastāv šādi priekšnoteikumi jeb zaudējumu atlīdzināšanas pamats: 1) tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa; 2) zaudējumu esība; 3) cēloniskais sakars starp zaudējumiem un neatļauto darbību.[1]

Ieviešot Latvijas tiesībās ES Zaudējumu atlīdzināšanas direktīvas[2] normas, Civilprocesa likumā iestrādāts 250.⁶⁹ pants, kura pirmā daļa nosaka, ka konkurences tiesību pārkāpums, kas konstatēts ar spēkā stājušos Konkurences padomes lēmumu, no jauna nav jāpierāda, izskatot prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, tostarp, kartelizētu iepirkumu gadījumā.

Šī norma nenoliedzami vērsta uz prasītāja pierādīšanas pienākuma atvieglošanu. Ja ar spēkā stājušos Konkurences padomes lēmumu nepārprotami konstatēta atbildētāja neatļauta darbība, kas prasītājam radījusi zaudējumus, prasītājam nav no jauna jāpierāda konkurences tiesību pārkāpums. Taču te jāņem vērā, ka visi Konkurences padomes karteļu lēmumi iepirkumu lietās nav vienādi. Var izdalīt vismaz divas šādu lēmumu kategorijas. Pie pirmās kategorijas pieder lēmumi, kuros patiešām nepārprotami konstatēta aizliegta vienošanās konkrētas iepirkuma procedūras ietvaros.

Piemēram, Konkurences padomes 2015.gada lēmums AS “Latvijas valsts meži” mežistrādes pakalpojumu iepirkuma lietā.[3] Šajā Konkurences padomes lēmumā konstatēta aizliegta vienošanās vairāku pretendentu grupu starpā vienā konkrētā, lēmumā pienācīgi identificētā, pasūtītājas organizētā iepirkuma procedūrā.[4] Pēc AS “Latvijas valsts meži” celtās zaudējumu piedziņas prasības, pirmās instances tiesas spriedumā pamatoti secināts, ka atbildētājas prettiesiska rīcība konstatēta ar Konkurences padomes lēmumu un, attiecīgi, ir izpildīts pirmais no zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumiem.[5]

Vēl viens piemērs – Konkurences padomes 2016.gada lēmums VAS “Latvijas Dzelzceļš” remontdarbu cenu aptauju lietā.[6] Šajā Konkurences padomes lēmumā konstatēta aizliegta vienošanās konkrētās, lēmumā pienācīgi identificētās, VAS “Latvijas Dzelzceļš” organizētās cenu aptaujās par remontdarbiem dažādos objektos.[7] Pirmās instances tiesas spriedumā pēc VAS “Latvijas Dzelzceļš” prasības par zaudējumu piedziņu pamatoti secināts, ka atbildētājas prettiesiska rīcība konstatēta ar Konkurences padomes lēmumu un, attiecīgi, ir izpildīts pirmais zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikums.[8]

Abās šajās lietās prasības celtas saistībā ar aizliegtu vienošanos konkrētos Konkurences padomes lēmumos identificētos prasītāju organizētos iepirkumos. Tāpēc prasītājām nebija papildus jāpamato pirmais zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikums un pietika atsaukties uz attiecīgajiem Konkurences padomes lēmumiem.

Turpretī, otrās kategorijas iepirkumu karteļu lietās Konkurences padome konstatē aizliegtu vienošanos, kas izpaudusies kā vienots un turpināts pārkāpums ilgstošā laika periodā, ietverot virkni iepirkuma procedūru, kuras šīs kategorijas Konkurences padomes lēmumos nav pienācīgi identificētas.

Piemēram, 2014.gadā Konkurences padome sodīja par aizliegtu vienošanos Volkswagen zīmola automašīnu importētāju un dīlerus.[9] Lēmumā konstatēts, ka dīleri vairāku gadu garumā saskaņojuši dalības nosacījumus iepirkumos, sūtot viens otram e-pastus ar aicinājumu atturēties no dalības tajā vai citā iepirkuma procedūrā. Lai gan lēmumam pievienots apjomīgs pielikums ar minētās e-pasta sarakstes izvilkumiem, no sarakstes tikai retumis iespējams identificēt, par kādu konkrētu iepirkuma procedūru ir runa. Konkurences padome nav veikusi izmeklēšanas darbu šajā jautājumā un nav lēmumā ietvērusi sarakstu ar iepirkuma procedūrām, kuras aizliegtā vienošanās negatīvi ietekmējusi.

Līdzīgi Būvnieku karteļa lietas lēmumā[10] Konkurences padome kvalificējusi aizliegto vienošanos kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, lietas dalībniekiem vairāku gadu garumā sadalot savā starpā būvdarbu iepirkumu objektus. Šī lēmuma pamatojums, galvenokārt, balstīts uz KNAB noklausītām privātpersonu sarunām. No lēmumā publiskotajiem privātpersonu sarunu ierakstu izvilkumiem, līdzīgi kā Volkswagen lietā, pārsvarā nav iespējams precīzi identificēt apspriestās iepirkuma procedūras. Un arī šajā lietā Konkurences padome nav veikusi pilnu izmeklēšanas darbu un nav lēmumā ietvērusi sarakstu ar iepirkuma procedūrām, kuras aizliegtā vienošanās negatīvi ietekmējusi. Jau pēc lēmuma pieņemšanas Konkurences padome savā mājas lapā gan publicēja “objektu sarakstu”[11], kurā identificētas vairāk kā 70 iepirkuma procedūras. Taču šis saraksts nav Konkurences padomes lēmuma – administratīvā akta sastāvdaļa, un tam ir vienīgi informatīvs raksturs. Proti, iespējamais prasītājs nevar savu prasību pamatot ar “objektu sarakstu”, jo “objektu sarakstam” nav Civilprocesa likuma 250.⁶⁹ pantā noteiktais prejudiciālais spēks.

Secīgi rodas jautājums, vai prasītājam pietiek atsaukties uz šīs otrās kategorijas Konkurences padomes lēmumu, lai pamatotu zaudējumu atlīdzināšanas pirmo priekšnoteikumu.

Šobrīd tiesu prakse sniedz pretrunīgas atbildes uz šo jautājumu.

Viens pirmās instances tiesu prakses virziens ir tāds, ka, ja Konkurences padomes lēmumā nav identificēta prasītāja norādītā iepirkuma procedūra, uz kuru tiek attiecināti iespējamie zaudējumi, tad prasītājam atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajai daļai un 96.panta piektajai daļai ir pienākums pierādīt, ka Konkurences padomes lēmumā konstatētais tiesību pārkāpums ir attiecināms uz izskatāmo iepirkumu.[12] Proti, nav pietiekami vienīgi atsaukties uz Konkurences padomes lēmumu.

2024.gada 23.februāra Ekonomisko lietu tiesas spriedumā pamatoti atzīts: lai arī atbildētājas prettiesiska rīcība – konkurences tiesību pārkāpums, ir konstatēts ar Konkurences padomes lēmumu un izpaudies kā Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā noteiktā vienošanās aizlieguma pārkāpums, kad starp lēmumā norādītajām komersabiedrībām ir notikusi vienošanās par dalības nosacījumiem iepirkumos noteiktā laika posmā, “tiesai ir arī jākonstatē, vai prasītāja ir pierādījusi, ka tieši ar šo pārkāpumu atbildētāja prasītājai nodarīja prasībā norādītos zaudējumus (zaudējumi un to cēloniskais sakars), proti, vai noslēgtie divi pirkuma līgumi divu prasītājas iepirkumu ietvaros ietilpst Konkurences padomes konstatētajā pārkāpuma sastāvā”.[13]

Tomēr sastopami arī prasītājiem izteikti labvēlīgi spriedumi. Vienā no lietām pirmās instances tiesa atzinusi, ka zaudējumu atlīdzināšanas pirmā priekšnoteikuma konstatēšanai pietiek ar to, ka iepirkuma līgums noslēgts laika periodā, kurā Konkurences padome konstatējusi pārkāpumu.[14] Spriedums pamatots ar atziņu, ka “Konkurences padomei par katra konkrētā iepirkuma norisi nebija jāveic izmeklēšana, (..) jo aizliegtas vienošanās veidoja pret konkurenci vērstu vienotu nolīgumu, un tās ietilpa vispārējā plānā, kam bija vienots mērķis – tirgus sadale un apmainīšanās ar informāciju par dalības noteikumiem iepirkumos”.[15]

Šīs atziņas – par Konkurences padomes pierādīšanas pienākuma apjomu administratīvi tiesiskas izmeklēšanas lietas ietvaros – attiecināšana uz civiltiesisku prasību par zaudējumu piedziņu sacīkstes procesā, ir acīmredzami kļūdaina. Konkurences padomes lēmuma priekšmets nav konkretizēts pamatojums zaudējumu atlīdzināšanai konkrētos gadījumos. Konkurences padomes lēmumā ir sniegts pamatojums Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā un/vai Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpuma konstatēšanai un soda uzlikšanai. Ja Konkurences padome konkrēto vienošanos kvalificē kā aizliegtu pēc mērķa, padomei, lai pamatotu lēmumu, tajā nebija nepieciešams detalizēti analizēt iepirkumus, kurus lietas dalībnieki savā starpā apsprieda. Taču, ceļot civiltiesisku prasību par zaudējumu piedziņu, prasītājam sava prasība ir jāpamato, un, ja to nav izdarījusi Konkurences padome, tad tieši prasītājam ir pierādīšanas pienākums sasaistīt konkrētu iepirkuma procedūru ar konstatēto konkurences tiesību pārkāpumu.

Prasītājam kā minimums būtu jāatsaucas uz pierādījumiem, kas analizēti Konkurences padomes lēmumā un kas norāda konkrēti uz prasītāja iepirkuma procedūru, jāiesniedz tiesai pierādījumi par konkrētās iepirkuma procedūras norisi un pretendentiem (vai bija citi pretendenti bez karteļa dalībniekiem), cenu piedāvājumiem un cenu atšķirībām, tajā skaitā, par pirms iepirkuma veikto tirgus izpēti un piedāvāto cenu atšķirībām no tirgus izpētes rezultātiem (jo tas varētu liecināt par nepamatotu sadārdzinājumu), vai notika piedāvājumu atsaukšana, vai piedāvājumu dokumentos bija kādas norādes par piedāvājumu saskaņošanu u.tml. Jāņem vērā, ka prasītājam kā pasūtītājam ir pieejama plaša informācija par konkrētā iepirkuma norisi, kā arī ir tiesības lūgt tiesu izprasīt pierādījumus gan no atbildētāja, gan trešajām personām, gan no Konkurences padomes izmeklēšanas lietas materiāliem, ja ar publiskoto lēmuma versiju nav pietiekami.[16]

Tātad, ja Konkurences padomes lēmumā par karteli nav identificētas konkrētas iepirkuma procedūras, prasītājam, kurš vēlas celt zaudējumu piedziņas prasību par kartelizētu iepirkumu, ir pienākums pierādīt, ka Konkurences padomes konstatētajā konkurences tiesību pārkāpuma sastāvā ietilpst prasītāja organizētā iepirkuma procedūra un, attiecīgi, noslēgtais iepirkuma līgums.

_____________________________________________________________________________________________________

[1] Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2018, 210.lpp.

[2] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES ( 2014. gada 26. novembris ) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem.

[3] Konkurences padomes 2015.gada 14.jūlija lēmums Par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktā aizlieguma pārkāpumu SIA “Oga G”, SIA “Amils”, SIA “RT Kadiķi”, SIA “AN Priede”, SIA “Consultation Office”, SIA “Riveros”, SIA “Eko burkāns”, SIA “Roluks”, IK “LUUX”, SIA “LK Forest” un SIA “Davos” darbībās, pieejams šeit: https://lemumi.kp.gov.lv/files/lemumu_pielikumi/mwLmgSYSUn.pdf.

[4] Skat. lēmuma 20., 21.punktu.

[5] Ekonomisko lietu tiesas 2023.gada 21.augusta spriedums, 6.1.punkts, pieejams šeit https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/eclinolemumi/ECLI:LV:ELT:2023:0821.C75014822.2.S.

[6] Konkurences padomes 2016.gada 6.oktobra lēmums Par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktajiem pārkāpumiem SIA “Ogre S”, SIA “Dinar būve”, SIA “BTC”, SIA “Smarts”, SIA “PVL plussV”, SIA “Smartbūve” un SIA “KKT Construction” darbībās, pieejams šeit: Par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktajiem pārkāpumiem SIA “Ogre S”, SIA “Dinar būve”, SIA “BTC”, SIA “Smarts”, SIA “PVL plussV”, SIA “Smartbūve” un SIA “KKT Construction” darbībās”, pieejams šeit: https://www.kp.gov.lv/sites/kp/files/vkwxu0vyj51.pdf.

[7] Skat. lēmuma 13.punktu.

[8] Ekonomisko lietu tiesas 2023.gada 24.augusta spriedums, 5.1.punkts, pieejams šeit: Anonimizets_nolemums_512761.pdf.

[9] Konkurences padomes 2014.gada 15.decembra lēmums Par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu pārkāpumu SIA „SD AUTOCENTRS”, SIA „RIPO AUTOCENTRS”, [Iesniedzējs]*, SE „MOLLER BALTIC IMPORT”, SIA „MOLLER AUTO KRASTA”, SIA „MOLLER AUTO VENTSPILS”, SIA „MOLLER AUTO LATVIA”, SIA „Lauri Motors” darbībās, pieejams šeit: https://lemumi.kp.gov.lv/files/lemumu_pielikumi/pvsnXDKlpn.pdf.

[10] Konkurences padomes 2021.gada 30.jūlija lēmums “Par Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā un Līguma par Eiropas Savienības dibināšanu 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu SIA “SKONTO BŪVE”, SIA “LATVIJAS ENERGOCELTNIEKS”, SIA “VELVE”, SIA “ARČERS”, SIA “RERE BŪVE”, SIA “RE & RE”, SIA “RBSSKALS Būvvadība”, SIA “ABORA”, AS “LNK Industries” un SIA “MERKS” darbībās”, pieejams šeit: https://lemumi.kp.gov.lv/files/documents/21210809_L%C4%93mums_Publiskojam%C4%81_versija.pdf.

[11] Pieejams šeit: https://www.kp.gov.lv/lv/media/9344/download?attachment.

[12] Ekonomisko lietu tiesas 2022.gada 20.decembra spriedums lietā Nr. C75012022, 7.punkts.

[13] Ekonomisko lietu tiesas 2024.gada 23.februāra sprieduma lietā Nr. C75017723, 7.1.punkts.

[14] Skat., piem., Ekonomisko lietu tiesas 2023.gada 29.decembra spriedumu lietā Nr. C75015223, 4.punkts.

[15] Turpat.

[16] Civilprocesa likuma 250.⁶⁶ pants un 250.⁶⁷ panta otrā daļa.