Publikācija

Nekonkurēšanas klauzulas nav nekas jauns un ir ierasta uzņēmējdarbības prakse, lai nodrošinātu līgumu izpildi un aizsargātu kopējās intereses. Šādi noteikumi ir saderīgi ar konkurences tiesībām, ja vien to ilgums, priekšmets un ģeogrāfiskā darbības joma nepārsniedz to, kas ir pamatoti nepieciešams. Nesen Eiropas Savienības Tiesa (“EST“) pieņēma spriedumu, kurā sniegts papildu skaidrojums par sadarbības līgumos ietvertajiem nekonkurēšanas noteikumiem un to saderību ar ES konkurences normām.

EST 2023.gada 26.oktobrī pasludināja ļoti gaidīto prejudiciālo nolēmumu lietā C-331/21 EDP un citi pret Autoridade da Concorrência (“EDP“),[1] kurā tika sniegts paskaidrojums par sadarbības līgumos starp uzņēmumiem, kas darbojas dažādos tirgos (potenciālajiem konkurentiem), ietvertajiem nekonkurēšanas noteikumiem, to novērtējumu un kategorizāciju, jo īpaši par to, vai šādas klauzulas ir uzskatāmas par konkurenci ierobežojošām “pēc mērķa” (t.i,, ierobežojumiem, kas pēc savas būtības var ierobežot konkurenci) saskaņā ar LESD 101.panta 1.punktu.

Būtībā EDP spriedumā ir uzsvērta likumiska prasība, ka, iestrādājot nekonkurēšanas  klauzulas sadarbības līgumos, uzņēmumiem ir jāizvērtē, vai tos var uzskatīt par potenciāliem konkurentiem (t.i., uzņēmumiem, kas darbojas dažādos tirgos un nav veikuši pat “sagatavošanās” darbības, lai iekļūtu otra uzņēmuma tirgū), un jānovērtē nepieciešamība pēc tādām.

Spriedumā apstiprināts, ka šādas klauzulas ir pakļautas atspēkojamai prezumpcijai, ko izvirza vienošanās puses, tāpēc ir nepieciešami neapstrīdami pierādījumi par šādu klauzulu iekļaušanas nepieciešamību.  Liberalizētas nozares ar nelieliem vai neesošiem šķēršļiem ienākšanai tirgū ir tirgi, kuros uzņēmumi (tostarp grupas ietvaros), visticamāk, tiks uzskatīti par potenciāliem konkurentiem.

Lai novērstu iespējamu konkurences iestāžu izmeklēšanu un līdz ar to arī iespējamas sankcijas, slēdzot sadarbības vienošanās un ietverot tajās nekonkurēšanas klauzulas, uzņēmumiem ir obligāti jāveic nepieciešamā juridiskā priekšizpēte.

1. Īss faktu izklāsts

Īsumā, EDP prejudiciālā nolēmuma pamatā ir Portugāles strīds starp Energias de Portugal SA un Portugāles Konkurences uzraudzības iestādi (Autoridade da Concorrência). Vēl 2012.gadā, enerģētikas tirgus liberalizācijas procesa laikā, Energias de Portugal SA (elektroenerģijas un dabasgāzes ražotājs un piegādātājs Portugālē) noslēdza sadarbības līgumu ar Continente (lielu pārtikas un patēriņa preču mazumtirgotāju Portugālē, kas tolaik bija daļa no Sonae grupas).[2]

Līgums starp pusēm būtībā noteica atlaižu shēmu, ar kuru Continente klientiem tiktu nodrošināta lojalitātes sistēma, kurā viņi saņemtu 10% atlaidi no elektrības rēķiniem kuponu veidā, kurus klienti varētu izmantot pirkumiem Continente veikalos.[3] Lai īstenotu lojalitātes sistēmu, starp pusēm tika iekļautas divpusējas nekonkurēšanas klauzulas. Continente piekrita: (a) nepiedalīties jebkādās darbībās, kas saistītas ar elektroenerģijas un dabasgāzes piegādi Portugālē; un b) neslēgt sadarbības līgumus ar citiem konkurējošiem elektroenerģijas un dabasgāzes piegādātājiem Portugālē.[4] Savukārt Energias de Portugal SA piekrita attiecīgām saistībām produktu mazumtirdzniecības izplatīšanas tirgū Portugālē.

Pēc Portugāles Konkurences uzraudzības iestādes veiktās izmeklēšanas par iepriekš minētajām nekonkurēšanas klauzulām, Portugāles Konkurences uzraudzības iestāde ar 2017.gada 4.maija lēmumu uzlika naudas sodu 34,5 miljonu eiro apmērā un secināja, ka nekonkurēšanas klauzulas starp Continente un Energias de Portugal SA ir uzskatāmas par tirgus sadales veidu (t.i., ierobežojumu “pēc mērķa”).[5]

2. Tiesas secinājumi

Continente un Energias de Portugal SA pārsūdzēja tiesā piemēroto naudas sodu, un Lisabonas Apelācijas tiesa lūdza EST sniegt prejudiciālu nolēmumu, būtībā precizējot šādus četrus jautājumus:

(a) vai LESD 101.panta 1.punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmumi, kas noslēguši nekonkurēšanas klauzulas un darbojas dažādos tirgos (patēriņa preču mazumtirdzniecības un elektroenerģijas tirgū), ir uzskatāmi par potenciāliem konkurentiem;

(b) vai šis nolīgums ietilpst vertikālās vienošanās un/vai aģenta līguma kategorijā saskaņā ar LESD 101.panta 3.punktu un Vertikālo nolīgumu grupu atbrīvojuma regulu (turpmāk tekstā – “VBER“);

(c) vai LESD 101.panta 1.punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nekonkurēšanas klauzulas šajā kontekstā var būt uzskatāmas par neizbēgamu ierobežojumu; un

(d) vai nekonkurēšanas klauzulas šajā kontekstā ir uzskatāmas par ierobežojumu “pēc mērķa” saskaņā ar LESD 101.panta 1.punktu?[6]

Attiecībā uz pirmo punktu EST Tiesa uzsvēra, ka saskaņā ar pastāvošo judikatūru, lai tos uzskatītu par potenciāliem konkurentiem, “ir jānosaka, vai pastāv reālas un konkrētas iespējas pirmajam pievienoties šim tirgum un konkurēt ar vienu vai vairākiem no otrajiem”,[7] pat ja nolīgums nav noslēgts. Tādējādi hipotētiskas iespējas nav kaut kas tāds, uz ko attiecas EST veiktais tests.  Tāpēc pierādījumiem galvenokārt jābūt objektīviem, nevis pilnībā subjektīviem. EST arī uzsvēra, ka konkurences aizliegums ir jāvērtē uztveres robežās.[8] Būtībā, kāpēc puses slēgtu šādu konkurences aizlieguma līgumu, ja tās neuzskatītu sevi par konkurentiem nākotnē? Tāpēc šādas klauzulas pašas par sevi var izmantot kā pierādījumu, ka darījuma pusēm pastāv reālas un konkrētas iespējas būt potenciāliem konkurentiem.  Jāatzīmē, ka jāņem vērā šķēršļi ienākšanai tirgū; zemi šķēršļi ienākšanai tirgū vai neesoši šķēršļi samazina slieksni. EST arī turpmāk uzsvēra, ka uzņēmumu grupas ietvaros veiktās darbības ir svarīgs pierādījums, kas ir būtisks un attiecas uz to, vai attiecīgie uzņēmumi varētu reāli ienākt tirgū dažādos līmeņos.  Visbeidzot, EST uzsvēra, ka faktiskie sagatavošanās pasākumi ienākšanai tirgū ir būtiski tikai, lai pierādītu reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū.[9]

Attiecībā uz otro punktu EST norādīja uz VBER darbības jomu un piemērošanu, proti, ka uzņēmumi, kas nedarbojas dažādos piegādes ķēdes līmeņos, nenoslēdz vertikālus nolīgumus, tāpēc VBER šādā kontekstā nav piemērojams. Attiecīgo vienošanos nevarēja uzskatīt arī par aģenta līgumu, jo abas puses kopīgi dalīja risku un darbojās ārpus vienas un tās pašas ražošanas/izplatīšanas ķēdes. Šajā situācijā EST apstiprināja, ka VBER principus nevar piemērot ārpus definīcijas konteksta.[10]

Attiecībā uz trešo punktu EST stingri atkārtoja savu iepriekšējo judikatūru: “Ja uz kādu darbību vai pasākumu LESD 101.panta 1.punktā paredzētā aizlieguma norma neattiecas šīs darbības neitralitātes vai pozitīvas ietekmes uz konkurenci dēļ, tad šī aizlieguma norma neattiecas arī uz viena vai vairāku šīs darbības vai pasākumu dalībnieku komerciālās autonomijas ierobežojumu, ja šis ierobežojums ir objektīvi nepieciešams šīs darbības vai pasākumu īstenošanai un ir samērīgs ar šīs darbības vai pasākumu mērķiem“.[11]  Tāpēc šajā kontekstā nekonkurēšanas klauzula ir uzskatāma par nepieciešamu konkrētajos apstākļos. Ja ir pieejami mazāk ierobežojoši līdzekļi, tad tas jāņem vērā un jāliek lietā. Uzņēmumiem būtu jāievēro visi mērķi, ko tie vēlas sasniegt saskaņā ar līgumu, un tas, vai nekonkurēšanas klauzula ir patiesi nepieciešama, lai sasniegtu šos pamatmērķus. [12]

Attiecībā uz ceturto un pēdējo punktu EST uzsvēra savu iepriekšējo judikatūru, ka tirgus sadales un izslēgšanas nolīgumus var uzskatīt par tādiem, kas ietilpst atsevišķā ierobežojumu “pēc mērķa” kategorijā, tomēr ierobežojumi “pēc mērķa” ir jāinterpretē šauri.[13] EST vēlreiz uzsvēra, ka ir jāizvērtē no šādiem nolīgumiem izrietošais ekonomiskais un juridiskais konteksts: “Tikai ar to, ka pastāv konkurenci veicinoša ietekme, nepietiek, lai izslēgtu šādu klasifikāciju. Tikai tad, ja šī ietekme ir pierādīta, būtiska, konkrēti saistīta ar attiecīgo nolīgumu, pietiekami nozīmīga un tā pamato saprātīgas šaubas par to, vai šis nolīgums ir nodarījis pietiekamu kaitējumu konkurencei, ir jāizslēdz iespēja to kvalificēt kā ierobežojumu pēc mērķa”.[14] Šajā konkrētajā gadījumā, ņemot vērā to, ka tobrīd bija aktuāla elektroenerģijas tirgus liberalizācija, valsts tiesai ir jāpārbauda, vai konkurenci veicinošā ietekme patiešām bija ar nekonkurēšanas klauzulu saistīts fakts, nevis vienošanos papildinošs fakts.[15]

3. Secinājumi

Šis jaunākais EST spriedums atklāj un pilnveido jau spēkā esošos konkurences tiesību principus, kas prasa uzņēmumiem ievērot papildu pienācīgas rūpības līmeni, iestrādājot nekonkurēšanas klauzulas savos līgumos.

Uzņēmumiem būtu jāņem vērā arī nekonkurēšanas klauzulās paredzētie informācijas apmaiņas ierobežojumi, ja tos varētu uzskatīt par potenciāliem konkurentiem, kā arī regulāri jāizvērtē iespēja tapt par potenciālu konkurentu (grupas ietvaros) pavisam citā nozarē, kurā darbojas (vai tiks ieviesta) nekonkurēšanas klauzula.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzņēmumiem ir arī rūpīgi jāizvērtē un jāpārskata savas spēkā esošās nekonkurēšanas klauzulas, lai pārliecinātos, ka tās ir saderīgas ar EST jaunāko prejudiciālo nolēmumu.

Ja jums ir kādi jautājumi vai precizējumi par nekonkurēšanas klauzulām vai nepieciešama praktiska palīdzība, lūdzu, sazinieties ar VILGERTS konkurences tiesību juristu.

[1] Skatīt lietu C 331/21, Autoridade da Concorrência, EDP – Energias de Portugal SA, EDP Comercial – Comercialização de Energia SA, Sonae MC SGPS SA, agrāk Sonae Investimentos un Sonae MC – Modelo Continente SGPS, Modelo Continente Hipermercados AS, otra puse: Ministério Público, 2023.gada 26.oktobris, ECLI:EU:C:2023:812.

[2] Ibid., 9-12.

[3] Ibid., 13-17.

[4] Ibid., 18.

[5] Ibid., 30-33.

[6] Ibid., 34-38.

[7] Ibid., 60-63. Lūgums arī skatīt lietu C-307/18, Generics (UK) and Others, 2020.gada 30.janvāris, EU:C:2020:52, 36. un tajā citēto judikatūru.

[8] Ibid., 67-71.

[9] Ibid., 72.

[10] Ibid., 78-85.

[11] Ibid., 88.

[12] Ibid., 91-94

[13] Ibid., 100-102.

[14] Ibid., 104.

[15] Ibid., 105.