Publikācija

Strīdi par rezultātiem iepirkumu procedūrās visbiežāk apstājas Iepirkumu uzraudzības birojā (“IUB”), tiem nemaz nenonākot tiesā. Zaudējušiem pretendentiem galvenokārt interesē tieši līguma slēgšanas tiesību iegūšanu un secīgi līguma noslēgšana, kas nestu peļņu. Tomēr gadījumā, kad IUB noraida zaudējušā pretendenta sūdzību un atļauj slēgt līgumu, pasūtītājs, saņēmis zaļo gaismu, noslēdz līgumu ar iepirkuma uzvarētāju vēl pirms zaudējušais pretendents paspēj sagatavot pieteikumu tiesai. Turklāt pastāv dažādi pietiekami sarežģīti aspekti pagaidu noregulējuma piemērošanā, kas kopumā nevilina pretendentus turpināt strīdu risināšanu tiesā un liek samierināties ar nelabvēlīgajiem iepirkuma procedūras rezultātiem.

Šajā rakstā autori vērš uzmanību uz gadījumiem, kad zaudējušiem pretendentiem ir iespēja saņemt neiegūto peļņu, kaut arī pasūtītājs noslēdzis līgumu ar citu pretendentu. Tas savukārt ir svarīgs faktors, lai tomēr izšķirtos par labu lēmumam vērsties tiesā, kad ir nācies sastapties ar prettiesisku rezultātu vērtējumu un par to nav izdevies pārliecināt IUB.

Turpmāk norādīti galvenie priekšnoteikumi neiegūtas peļņas saņemšanai un pareiza prasījuma sagatavošanai.

Ir jāiestājas vairākiem priekšnoteikumiem, lai varētu atgūt neiegūto peļņu.

Pirmkārt, zaudējušais pretendents var prasīt neiegūto peļņu tikai tad, ja, neesot attiecīgajam pārkāpumam iepirkuma procedūrā, tam vajadzēja saņemt iepirkuma līguma slēgšanas tiesības un pretendentam tiktu šādas tiesības piešķirtas.[1] Tātad nepietiek ar to vien, ka strīdus rezultāti attiecīgajā iepirkumā ir paši par sevi kļūdaini vai prettiesiski. Ir jābūt objektīvi izsecināmam, ka, izlabojot attiecīgo kļūdu rezultātu vērtējumā, zaudējušais pretendents viennozīmīgi būtu uzvarējis.

Otrkārt, tikai pēc tam, kad ir noskaidrots, vai zaudējušais pretendents būtu objektīvi varējis iepirkumā uzvarēt, var pievērsties jautājumam, vai un kādā apmērā pretendents būtu guvis peļņu. Tas savukārt ir jāpierāda pretendentam.[2]

Piesakot prasījumu par neiegūtās peļņas piedziņu, pretendentam ir aktīvi un pārliecinoši jāpierāda konkrēts neiegūtās peļņas apmērs. Pierādīt konkrētu neiegūtās peļņas apmēru ir sarežģīti, jo to nevar pamatot tikai ar pieņēmumiem. Pamatojumam par to, cik lielu peļņu pretendents būtu guvis, ir jābūt balstītam ar konkrētiem pierādījumiem.[3]

Neiegūtās peļņas apmēram jābūt tādam, kādu pretendents noteikti būtu saņēmis, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi, proti, pretendents iegūtu līguma noslēgšanas tiesības. Pamatot neiegūtās peļņas apmēru ir sarežģīts uzdevums, kas prasa detalizētu aprēķinu.

Tikai ar pretendenta piedāvājumu, iepirkuma līgumu un grāmatvedības dokumentiem nepietiks, lai pārliecinātu tiesu.

Tas, kas ir paturams prātā, apkopojot nepieciešamos pierādījumus, ir sekojošais –neiegūtās peļņas apmērs primāri balstāms uz ekonomiskiem aprēķiniem.[4]

Savukārt šāds aprēķins ir veicams, ņemot vērā dažādus faktorus, piemēram:

• vispārējos riskus un katra konkrētā gadījuma apstākļus, kas var palielināt vai samazināt peļņu;[5]
• no paredzamā ienākuma jāatskaita izdevumi, piemēram, ražošanas izdevumi, nodokļi u.tml.;[6]
• nedrīkst atstāt bez ievērības ar attiecīgās nozares tirgu saistītus apstākļus, piemēram, degvielas vai materiālu cenu kāpums laikā, kad iepirkuma līgums būtu spēkā. Šie apstākļi var radīt izmaiņas sākotnēji plānotajās izmaksās, par kādām pretendents bija gatavs veikt darbus;[7]
• tiesu praksē ir atzīts, ka pilnīgi nepareizs aprēķins būtu tāds, kurā aprēķina pretendenta iepriekšējos trijos gados gūtās peļņas proporciju no vidējā saimnieciskās darbības apgrozījuma un šo proporciju (peļņas daļu procentos) attiecinātu uz pretendenta piedāvāto līgumcenu konkrētajā iepirkumā. Tiesa ir uzsvērusi, ka šāds aprēķins ir nepamatots. Tas, vai vispār un cik lielu peļņu pretendents būtu guvis konkrētajā iepirkumā, noskaidrojams, izvērtējot pierādījumus, kurus jāsagādā un jāattiecina uz konkrēto iepirkumu.[8]

Minētie faktori nav izsmeļoši. Tiesu prakse šajā jautājuma turpina attīstīties un precīzs slēdziens par nepieciešamo pierādījumu kopumu būtu izdarāms, izvērtējot katru konkrēto iepirkumu.

Secinājumi.

Tātad, apkopojot minēto:

• Pirmais priekšnoteikums, par kuru ir jābūt skaidrībai, piesakot prasījumu atlīdzināt neiegūto peļņu, ir – zaudējušais pretendents objektīvi būtu ieguvis tiesības slēgt iepirkuma līgumu, ja pasūtītājs nebūtu pieļāvis attiecīgo kļūdu piedāvājumu izvērtējumā.
• Otrais priekšnoteikums, lai saņemtu neiegūto peļņu, ir apkopot visus attiecīgos pierādījumus, ievērojot tiesu praksē norādītās atziņas. Pamatojoties uz iesniegtajiem pierādījumiem, jāsniedz skaidrojums par pierādījumu cēloņsakarību ar neiegūto peļņu.

[1]  Senāta 2015.gada 30.marta sprieduma lietā Nr. SKA-585/2015 8.punkts.

[2]  Senāta 2014.gada 22.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-807/2014 12., 13.punkts.

[3]  Senāta 2017.gada 20.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-372/2017 12.punkts.

[4]  Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 206.lpp.

[5]  Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 12.panta trešā daļa.

[6]  Senāta 2020.gada 27.maija sprieduma lietā Nr. SKC‑309/2020 11.punkts.

[7]  Senāta 2022.gada 10.maija sprieduma lietā Nr. SKA‑471/2022 48.punkts.

[8]  Sīkāk skatīt tiesas vērtējumu par minēto jautājumu Senāta 2017.gada 22.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-558/2017 15.punktā.