News

Dienas Bizness | 2020. gada 7. aprīlis

Izmaksu samazināšana apgrozījuma krituma gadījumā ir biznesa izdzīvošanas jautājums. Vienas no lielākajām izmaksām ir darba algas. Kā risināt apgrozījuma krituma jautājumu? Valdība piedāvā dīkstāves. Uzņēmēji tās nevēlas izmantot, drīzāk samazina darbinieku skaitu.

Uzņēmējam dīkstāves kompensācijas no valsts neko nedod, tikai apgrūtina ātru restrukturizāciju. Dīkstāves kompensācijas der tikai tad, ja zina dienu, kad šausmas beigsies. Pasaules un Latvijas ekonomika atrodas brīvā kritienā un tamdēļ dīkstāves kompensācijas ir slikta izvēle. Nav skaidrs kāpēc valsts budžets piedāvā šādu risinājumu, jo tas pat ir sliktāks piedāvājums nekā bezdarbnieka pabalsts.

Dīkstāve nozīmē, ka darbiniekam ir formāli šķēršļi meklēt citu varbūt labāku darbu vai arī tā ir iespēja mainīt kvalifikāciju vai uzsākt kaut ko jaunu un savu. Ja valdība maksā par daļēju dīkstāvi, tad darba devējam jānodrošina darba vieta un jāturpina nest pārējās ar darbinieku saistītās izmaksas. Tamdēļ mans personīgais viedoklis ir viennozīmīgi pret dīkstāves kompensācijām.

Ja nav dīkstāves, tad ir darbinieku atlaišana no darba, kuru pavada emocionāli un racionāli apsvērumi. Statistika liecina, ka solidaritātes (atalgojuma samazināšana un izlīdzināšana) starp darbiniekiem visdrīzāk nebūs un lēmums par atbrīvošanas algoritmu būs jāpieņem vadītājam un akcionāriem.

Pirmkārt, Latvijas darba likums nemaz neļauj tik vienkārši atbrīvot darbiniekus. Brīžiem liekas, ka to vispār nav iespējams juridiski pareizi izdarīt. Otrkārt, ja samazina algu par vairāk kā 40-50 procentiem, tad labāk ir doties bezdarbniekos. Treškārt, strīdēties ar darba devēju ir bezjēdzīgi, jo varbūt tas vairs nebūs maksātspējīgs, kas spēkā stāsies spriedums. Ceturtkārt, dodoties bezdarbniekos uz pāris mēnešiem, šis darbinieks var identificēt jaunas iespējas vai krīzei beidzoties atgriezties savā darba vietā. Lielāks ieguvums nekā dīkstāves būtu darba likuma normu liberalizācija, dodot lielāku brīvību darba devējam pie darbinieku atlaišanas.

No vienas puses, darbinieku atlaišana ir tikai finanšu kalkulāciju jautājums. No otras puses, kurus atlaist un kurus saglabāt. Vispirms jāmēģina atrast ir uzņēmuma konkurētspējas atslēga un lielākajā daļā biznesa tas ir darbinieku profesionālisms – kompetence. Ja tā ir kompetence, tad jādara viss, lai saglabātu kompetenci, t.i. tiek atbrīvoti mazāk kompetentais personāls. Kompetencei ir lielāks svars nekā darba stāžam vai situācijai ģimenē.

Ja kompetentie darbinieki ir liela finanšu nasta, tad priekšroka ir jādod tiem, kas brīvprātīgi piekrīt finanšu nastas samazināšanai.

Manuprāt, atlaistajiem darbiniekiem ir svarīgi redzēt, ka uzņēmums dara visu, lai samazinātu izmaksas un “noasiņo” arī kolēģi, kurus uzņēmums saglabā. Gan tiem darbiniekiem, kas paliek uzņēmumā, gan tiem, kas ir spiesti kļūt par bezdarbniekiem, ir jāredz taisnīgs un saprotams izskaidrojums par to, kāpēc tieši šādas izmaiņas notiek uzņēmumā.

Ja uzņēmums nevar izlemt, tad var darbinieku atbrīvošanu uzticēt Darba likuma regulējumam, kas nosaka prioritātes. Darba likums iedod vismaz nedaudz taisnīguma devu, ja paši nespēj to izlemt.

Darbiniekus vajag uztvert kā profesionālus futbolistus, kas lielākas algas motivēti maina klubus, īpašniekam nejautājot. Īpašniekiem darbinieku atlaišana ir jāuztver vieglāk, vājākie vai dārgākie spēlētājiem dažreiz ir jādodas prom, lai atrastu citu klubu.

Morāles dilemma neveidojas, jo uzņēmumam ir jāizdzīvo, lai būtu iespēja atlaistajam darbiniekam atgriezties atpakaļ. Ja uzņēmums izdzīvojis pēc krīzes, tas labprāt redzētu atpakaļ darbiniekus atgriežamies. Kamēr uzņēmums cīnās par izdzīvošanu, lietderīgi ir saglabāt saikni ar atlaisto darbinieku, lai iespējas saglabājas abām pusēm.

Piemēram, Air Baltic demonstrē lielisku izpratni par šiem jautājumiem – nekādas dīkstāves, palaižam visus bezdarbnieku pabalstos. Savukārt, nākamais lielais uzdevums Air Baltic personāla vadītājam ir saglabāt saikni ar visu atlaisto personālu turpmākos 3-6 mēnešus, lai varētu atsākt Air Baltic lidojumus bez liekas kavēšanās.

Visiem uzņēmumiem darbinieku atbrīvošana krīzes dēļ ir sāpīgs notikums. Tikpat svarīgi ir uzturēt saikni ar šiem atlaistajiem kolēģiem. Atlaistajiem darbiniekiem nevajadzētu pārāk skumt, jo visdrīzāk viņi visi būs brīvi no konkurēšanas ierobežojumiem. Kamēr vīri un sievas atrodas bezdarbniekos, tie varēs labi sagatavoties sava biznesa uzsākšanai, lai konkurētu ar bijušo darba devēju vai arī lai pievienotos konkurentiem. Darbinieku atlaišana krīzes sākumā ir vienmēr pareizs lēmums, bet lielākais ieguvējs vēl nav zināms un varbūt tie būs gan uzņēmumi, gan atlaistie kolēģi.