Publikācija

Pēdējo gadu ģeopolitiskie notikumi ir būtiski mainījuši publisko iepirkumu realitāti – īpaši aizsardzības un drošības jomā. Valsts drošības apsvērumi arvien biežāk ir izšķirošs faktors, kas var ietekmēt lēmumu par iepirkuma uzvarētāju un, iespējams, arī iepirkuma līguma darbību.

Rakstā analizēti tiesu spriedumi lietā, kuras pamatā bija negatīvs valsts drošības iestādes atzinums par piegādātāju un pasūtītāja lēmums izslēgt piegādātāju no iepirkuma procedūras. Šī lieta izgaismo vairākus praktiski un juridiski nozīmīgus jautājumus – sākot ar līguma grozījumu tiesisko pamatu būvniecības izmaksu pieauguma gadījumā, beidzot ar drošības iestāžu atzinumu piemērošanas robežām un tiesu skatījumu uz nacionālās drošības riskiem iepirkumu procesā.

Analizējot administratīvo tiesu prakses atziņas, raksts pievērš uzmanību tam, kā tiesas vērtē pasūtītāja lēmumu pamatojumu un drošības iestāžu atzinuma nozīmi, kā arī kādas sekas šīs atziņas var radīt turpmākajai iepirkumu praksei. Raksta nobeigumā sniegts komentārs par iespējamiem likumdevēja rīcības virzieniem, lai skaidrāk noteiktu pasūtītāja tiesības un pienākumus situācijās, kad drošības apdraudējuma riski atklājas jau līguma izpildes laikā.

Strīda apstākļi

Administratīvajās tiesās nonāca strīds starp pilnsabiedrību “MMG” (“Piegādātājs”), kuras sastāvā ir SIA “MONUM” un SIA “MON1”, un Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centru (“Pasūtītājs”) par pretendenta izslēgšanu no dalības publiskajā iepirkumā, pamatojoties uz Militārās izlūkošanas un drošības dienesta (“MIDD”) atzinumu.

Pasūtītājs un Piegādātājs 2021. gadā noslēdza iepirkuma līgumu par būvprojekta izstrādi, autoruzraudzību un būvdarbiem kopmītnes pārbūves objektā Ezermalas ielā 6, Rīgā (“Līgums”). Ņemot vērā, ka Līguma ietvaros veicamie darbi saistīti ar militāro objektu,[1] Līguma slēgšanas tiesību piešķiršana notika saskaņā ar Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likuma (“ADJIL”) normām.

Līguma izpildes gaitā Piegādātājs vērsās pie Pasūtītāja, lūdzot grozīt Līguma cenu sakarā ar būvniecības izmaksu pieaugumu. Piegādātājs apgalvoja, ka būvniecības izmaksas strauji pieauga, jo vairs nebija pieejami ievērojami lētāki būvmateriāli, kas importēti no Krievijas un Baltkrievijas.

Pasūtītājs nepiekrita grozīt Līgumu, bet tā vietā izsludināja sarunu procedūru, nepublicējot paziņojumu par līgumu (“Sarunu procedūra”), kuras mērķis bija noslēgt papildu vienošanos ar Piegādātāju par Līgumā noteikto būvdarbu izmaksu sadārdzinājumu.

Sarunu procedūras ietvaros Pasūtītājs, pamatojoties uz ADJIL 44. panta otrās daļas 2. punkta regulējumu, kas stājās spēkā ar 2023. gada 1. janvāri, nolēma vērsties MIDD ar lūgumu sniegt atzinumu par Piegādātāju.

Atbilstoši MIDD atzinumam Piegādātājs novērtēts negatīvi. Tādējādi Pasūtītājs izslēdza Piegādātāju no turpmākas dalības Sarunu procedūrā, jo MIDD atzinumā norādīts, ka līguma slēgšana ar Piegādātāju varētu radīt draudus nacionālajai drošībai. Pasūtītājs nolēma izbeigt Sarunu procedūru, jo Sarunu procedūras vienīgais dalībnieks (Piegādātājs) tika izslēgts.

Turklāt Pasūtītājs pēc MIDD atzinuma saņemšanas arī paziņoja Piegādātājam par vienpusēju atkāpšanos no Līguma, jo uzskatīja, ka, ņemot vērā Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā un drošības un ģeopolitiskās izmaiņas reģionā, pēc saņemtā MIDD atzinuma iepirkuma līguma izpilde nav turpināma.

Piegādātājs Pasūtītāja lēmumu par izslēgšanu un Sarunu procedūras izbeigšanu apstrīdēja Iepirkumu uzraudzības birojā (“IUB”). Taču IUB iesniegumu atzina par nepamatotu un atstāja spēkā Pasūtītāja lēmumu par Sarunu procedūras izbeigšanu. [2]

Administratīvo tiesu spriedumu atziņas

Piegādātājs pārsūdzēja IUB lēmumu Administratīvajā rajona tiesā, pamatojoties uz šādiem galvenajiem argumentiem:

1) Pasūtītājs nepamatoti rīkojis Sarunu procedūru, nevis veicis grozījumus Līgumā;

2) nav nozīmes faktam, ka Līgums neparedz grozīt cenu izmaksu pieauguma dēļ, jo to paredz normatīvie akti;

3) Pasūtītājs kļūdaini piemērojis ADJIL 44. panta otrās daļas 2. punktu (jaunajā redakcijā);

4) Pasūtītājs nepārbaudīja, vai MIDD atzinums atbilst likuma prasībām. Atzinums attiecas nevis uz Piegādātāju, bet uz pilnsabiedrības biedriem. Turklāt atzinumā norādītie fakti pārkāpj nevainīguma prezumpciju;

5) Pasūtītājs ir pieļāvis labas pārvaldības principa pārkāpumu.[3]

Administratīvā rajona tiesa 2024. gada 13. jūnija spriedumā norādīja, ka sankciju ieviešana attiecībā uz būvmateriālu importu no Krievijas un Baltkrievijas, nav atzīstamas par izmaiņām, kas tieši ietekmē līguma izpildi. Būvmateriālu ievešana kopumā aizliegta netika, un pieteicējai bija jāmeklē citi būvmateriālu piegādātāji vai jāiegādājas būvmateriālu krājumi par augstākām cenām. Turklāt pat tad, ja Līgums vai normatīvie akti pieļautu būtiski grozīt līgumu, palielinot līgumcenu, nedz normatīvie akti, nedz arī Līgums neuzliek pienākumu Pasūtītājam piekrist Līguma grozījumiem.[4]

Attiecībā par Sarunas procedūras piemērošanu Līguma cenas pieauguma problēmas risināšanai Administratīvā rajona tiesa norādīja, ka Pasūtītājs Sarunu procedūru uzsācis nepamatoti, jo saskaņā ar ADJIL 6. panta sestās daļas 4. punktu sarunu procedūru, nepublicējot paziņojumu par līgumu, var piemērot tikai ārkārtas apstākļos. Taču no lietas apstākļiem neizriet, ka strīda objekts bija jāuzbūvē steidzīgi prioritārā kārtā.[5]

Savukārt par Pasūtītāja pienākumu prasīt drošības iestāžu atzinumu pirmās instances tiesa faktiski pievienojās IUB argumentācijai, norādot, ka Sarunu procedūras nolikuma 11.2. punkts šādu Pasūtītāja pienākumu jau paredzēja, ko Piegādātājs likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējis. Turklāt tiesa norādīja, ka pat tad, ja šī norma nebūtu iekļauta nolikumā, Pasūtītājam būtu jāpieprasa drošības iestādes atzinums un jāizslēdz Piegādātājs drošības iestādes negatīva atzinuma gadījumā, jo šādu pienākumu paredzēja normatīvie akti, kas bija spēkā Sarunu procedūras uzsākšanas laikā.[6]

Attiecībā par Piegādātāja argumentu, ka Piegādātājs sākotnējās iepirkuma procedūras laikā tika atzīts par atbilstošu atlases prasībām, tiesa norādīja, ka likumā nav noteikts, kas ir draudi nacionālajai drošībai, un to izvērtēšanas metodika un kritēriji ir attiecīgās drošības iestādes kompetencē. Savukārt vēlākie ADJIL grozījumi nav atzīstami par drošības iestāžu vērtējuma apjoma paplašināšanu, jo nav noliedzams, ka, laika gaitā mainoties ģeopolitiskajai un iekšpolitiskajai situācijai valstī, mainās situācijas uztvere, drošības risku un notikumu interpretācija.[7]

Par MIDD atzinuma vērtējumu pirmās instances tiesa norādīja, ka drošības iestāde nav pieļāvusi acīmredzamas kļūdas novērtējuma brīvības izmantošanā, jo personālsabiedrības biedra patiesā labuma guvēja personības un darbību vērtēšana nav pretrunā ar likumā norādītajiem principiem (iepirkuma atklātums, piegādātāju brīva konkurence, kā arī vienlīdzīga un taisnīga attieksme pret tiem, pasūtītāju līdzekļu efektīva izmantošana un maksimāla pasūtītāju risku samazināšana). Turklāt, ja drošības riski ir saistīti ar pilnsabiedrības biedra valdes locekli un patiesā labuma guvēju, tad drošības iestādēm šādi riski ir jāņem vērā.[8]

Attiecībā par Pasūtītāja, iespējams, pieļautu labas pārvaldības principa pārkāpumu pirmās instances tiesa norādīja, ka Pasūtītājs ir veicis visas nepieciešamās darbības, lai izvērtētu iespēju vienoties ar Piegādātāju par līgumcenas pārskatīšanu pirms Līguma vienpusējas izbeigšanas. Ņemot vērā situācijas neskaidrību, tostarp saistībā ar līguma grozījumu pieļaujamību, tiesa nekonstatēja, ka Pasūtītāja kavēšanās ar lēmuma pieņemšanu būtu labas pārvaldības principa pārkāpums. Tādējādi pirmās instances tiesa pilnībā noraidīja Piegādātāja pieteikumu.[9]

Piegādātājs pirmās instances spriedumu pārsūdzēja Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā (“Senāts”). Taču Senāts ar 2025. gada 14. augusta rīcības sēdes lēmumu atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, atzīstot, ka nerodas šaubas par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu.

Senāta lēmumā uzsvērts, ka iepirkuma līguma grozījumi nav atkarīgi tikai no pušu gribas, bet pakļauti normatīvajam regulējumam. Proti, ja normatīvie akti šādus grozījumus nepieļauj, tad tādi nav veicami.[10] Lai gan senatoru kolēģija atzina, ka Krievijas uzsāktās karadarbības Ukrainā dēļ būvniecības procesa sadārdzinājums ir vispārzināms fakts un ka Piegādātājs to nevarēja paredzēt, tomēr iepirkuma līguma grozīšana šī iemesla dēļ ir pieļaujama, nevis obligāta un pasūtītājam ir tiesības izvēlēties risinājumu, kādu tas uzskata par atbilstošāko, kamēr vien tas nav pretrunā normatīvajiem aktiem.[11]

Attiecībā par Sarunu procedūras nepamatotu piemērošanu Senāts norādīja, ka nevis Sarunu procedūras piemērošanas fakts radījis Piegādājam negatīvas sekas, bet gan tiesību normās noteiktais izslēgšanas pamats ‒ MIDD atzinums.[12]

Attiecībā par nepareizās likuma redakcijas piemērošanu Senāts norādīja, ka grozījumi, kas stājās spēkā 2023. gada 1. janvārī, tikai konkretizēja piemērošanas gadījumus, taču nemainīja paša izslēgšanas pamata būtību. Līdz ar to pat tad, ja piemērojams būtu regulējums redakcijā līdz 2022. gada 31. decembrim, Pasūtītājam jebkurā gadījumā būtu pienākums izslēgt Piegādātāju, saņemot šādu atzinumu.[13] Turklāt Senāts norādīja, ka ADJIL izpratnē Pasūtītāja izsludinātā Sarunu procedūra nav uzskatāma par iepriekšējās iepirkumu procedūras turpinājumu, bet gan par atsevišķu un patstāvīgu iepirkuma procedūru, kurā Pasūtītājam ir pienākums pārliecināties par izslēgšanas iemeslu neesamību.[14]

Komentārs

Tieši tādēļ, ka drošības riski nav nemainīgi, likumdevējam būtu jāapsver iespēja ADJIL paredzēt tiesības pasūtītājam vienpusēji izbeigt iepirkuma līgumu, ja tā izpildes laikā atklājas jauni valsts drošības apdraudējuma riski. Šobrīd ADJIL neparedz iespēju pasūtītājiem aizsardzības un drošības jomas iepirkumu līgumu izpildes stadijā atkārtoti pieprasīt atzinumu drošības iestādēm par līguma izpildītāju, kā arī likums neparedz, kādas būtu sekas, ja jau noslēgta iepirkuma līguma gadījumā atkārtots atzinums ir piegādātājam negatīvs. Nav izslēdzams, ka atsevišķi drošības riski kļūst zināmi, kad iepirkuma līgums jau ir noslēgts.

Konkrētajā lietā Pasūtītāja lēmums vienpusēji izbeigt iepirkuma līgumu ar Piegādātāju nav juridiski pilnīgi drošs risinājums, jo Piegādātājs varēja to apstrīdēt, iesniedzot prasības pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesā par līguma izpildi, kā arī par zaudējumu piedziņu.[15]

Tomēr rakstā analizētā administratīvo tiesu prakse apstiprina, ka valsts drošības apsvērumiem ir būtiska ietekme uz ADJIL iepirkumiem. Savukārt tiesas kontrole pār drošības iestāžu atzinumiem ADJIL iepirkumos ir ierobežota, jo tikai drošības iestāžu kompetencē ir noteikt, kas varētu apdraudēt nacionālo drošību, bet tiesa administratīvā procesa ietvaros pārbauda, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda novērtējumā vai būtiski procesuālie pārkāpumi.[16]

_____________________________________________________________

[1]     Nacionālo bruņoto spēku likuma 4.¹ panta pirmās daļas izpratnē.

[2]     IUB Iesniegumu izskatīšanas komisijas 2023. gada 27. oktobra lēmums Nr.4-1.2/23-199/2.

[3]     Administratīvās rajona tiesas 2024. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. A420253923, A42-00845-24/20, 3. punkts.

[4]     Turpat, 9.3. un 9.4. punkts.

[5]     Turpat, 10.3 punkts.

[6]     Turpat, 11.2. un 11.3. punkts.

[7]     Turpat, 12.1. punkts.

[8]     Turpat, 13.3. punkts.

[9]     Turpat, 14. punkts.

[10]   Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 205. gada 14. augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. A420253923, SKA-256/2025, 4. punkts.

[11]   Turpat, 4. punkts.

[12]   Turpat, 5. punkts.

[13]   Turpat, 6. punkts.

[14]   Turpat.

[15]   Raksta autoriem nav ziņu, ka Piegādātājs būtu cēlis šādu vai līdzīgu civiltiesisku prasību pret Pasūtītāju.

[16]  Latvijas Republikas Augstākās tiesas, biļetens Nr. 27/2023, Novembris, 38. lpp, pieejams: https://www.at.gov.lv/lv/par-augstako-tiesu/augstakas-tiesas-biletens/augstakas-tiesas-biletens-nr-27/parskats-par-konferenci.