Publikācija

1.Normatīvais regulējums un izņēmumi

Civilprocesā viens no būtiskākajiem principiem ir sacīkstes princips, atbilstoši kuram katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā balsta savus prasījumus vai iebildumus (Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa). Tiesa pati pierādījumus nevāc, bet gan puses sacenšas, tostarp iesniedzot pierādījumus, un tiesa tad tos vērtē. Doktrīnā un judikatūrā nostiprināts, ka pierādījumi jāsniedz tam, kurš kaut ko apgalvo, nevis tam, kurš to noliedz, proti, kamēr prasītājs nav pierādījis prasījumu, atbildētājam nekas nav jāpierāda. Lai arī pusēm ir patstāvīgi pierādīšanas pienākumi atbilstoši minētajai normai, var piekrist, ka vispirms prasītājam jāpierāda sava prasījuma pamatotība, un tad atbildētājs pierādītu savus iebildumus, turklāt nereti atbildētājam ir ļoti grūti vai pat neiespējami atspēkot prasības pamatā norādītos apstākļus, kamēr tie nav skaidri un pierādīti no prasītāja puses. Šis vispārējais pierādīšanas pienākuma sadalījums ir cieši saistīts ar sacīkstes principu (Civilprocesa likuma 10.pants) un ir piemērojams, ja vien likums neparedz īpašus izņēmumus.

Apdrošināšanas strīdos likumdevējs ir paredzējis īpašus noteikumus un izņēmuma gadījumus, kad zināmos apstākļos pierādīšanas nasta tiek “apgriezta”, uzliekot to apdrošinātājam (atbildētājam). Apdrošināšanas līguma likuma 18.panta trešā daļa noteic, ka apdrošinātājam pienākums ir pierādīt apstākļus, kas to atbrīvo no apdrošināšanas līgumā minēto saistību izpildes izņēmuma gadījumā. Līdzīgi šī likuma 31.panta piektā daļa precizē apdrošinātāja pierādīšanas pienākumu, nosakot, ka apdrošinātājam jāpierāda jebkuri apstākļi, kas ir par pamatu atteikumam izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību vai tās samazināšanai. Vēsturiski likuma “Par apdrošināšanas līgumu”, kas bija spēkā līdz 2018.gada 1.jūnijam, regulējums bija šajā jautājumā saturiski līdzīgs – 24.panta sestā daļa uzlika apdrošinātājam pienākumu pierādīt jebkurus apstākļus, kuri atbrīvo to no pienākuma izmaksāt atlīdzību. Tādējādi minētās tiesību normas paredz apdrošinātāja pierādīšanas pienākumu īpašos gadījumos – kad pastāv kāds līgumā vai likumā paredzēts izņēmuma apstāklis, kas atbrīvo apdrošinātāju no pienākuma maksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Gadījumi, kad pierādīšanas pienākums tiek pārnests uz otru pusi, nav tikai apdrošināšanas tiesībām raksturīgas. Likumdevējs ir paredzējis īpašus noteikumus attiecībā uz pieradīšanas pienākumu arī, piemēram, Darba likuma 9.panta otrajā daļā, 29.panta trešajā daļā, 125.pantā, Konkurences likuma 21.panta trešajā daļā, Komerclikuma 169.panta trešajā daļā, Koncernu likuma 27.panta otrajā daļā, 28.panta pirmajā daļā, 34.panta pirmajā daļā un citās normās. Šādus noteikumus, kuri izmaina vai precizē vispārējo pierādīšanas pienākuma sadalījumu strīdos, mēdz dēvēt par apgriezto pierādīšanas pienākumu, kas nereti ir saistīti ar noteiktu apstākļu prezumēšanu un nosacīti vājākās puses strīdā zināmu aizsardzību. Taču, ja un kamēr likumdevējs nav noteicis vai judikatūras atziņas nav nostiprinājušas šādu atkāpi, ir piemērojama vispārējā procesuālā kārtība, atbilstoši kurai prasītājam jāpierāda celtās prasības pamatotība, savukārt atbildētājam – iebildumu pret celto prasību pamatotība.

Strīdos par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu svarīgi uzsvērt, ka t.s. apgrieztās pierādīšanas pienākums neatbrīvo prasītāju no pienākuma pierādīt apdrošināšanas atlīdzības saņemšanas priekšnoteikumus, piemēram, paša apdrošināšanas gadījuma esības pierādīšanu. Tikai tad, kad apdrošināšanas gadījums ir konstatēts un kad ir pierādīts, ka apdrošinātā riska iestāšanās ir nodarījusi apdrošinātajam (apdrošināšanā pret zaudējumiem) zaudējumus noteiktā apmērā, var būt tālāk analizējams apdrošinātāja pienākums pierādīt apstākļus, kas izslēdz vai ierobežo tā pienākumu veikt atlīdzības izmaksu. Proti, likums neparedz, ka pierādīšanas nasta tiktu pārnesta uz apdrošinātāju ar apdrošinātā nepiekrišanu lēmumam vien un formālu prasības pieteikuma iesniegšanu, paužot iebildumus apgalvojuma formā, īpaši situācijā, kad apdrošinātājs atteikumā norādījis, ka nav konstatējis apdrošināšanas atlīdzības izmaksāšanas priekšnoteikumus. Tikai tad, ja un kad ir atzīts par pierādītu, ka apdrošinātais risks patiesi ir iestājies, kā arī tieši tā (nevis citu apstākļu) rezultātā apdrošinātajam ir nodarīti zaudējumi, ir vērtējams, vai apdrošinātājs pamatoti atsaucas uz līgumā (polisē) paredzētu izņēmuma gadījumu vai uz apdrošinājuma ņēmēja pārkāpumiem, kas izslēdz vai ierobežo atlīdzības izmaksas pienākumu. Attiecīgi gadījumos, kad prasītājs savas prasības pamatā ietilpstošos apstākļus ir pierādījis, attiecīgi apdrošinātājam jāpierāda attiecīgo izņēmuma apstākļu pastāvēšana, taču līdz tam šāda pienākuma uzlikšana apdrošinātājam nav pamatota un attaisnojama, kā arī to pat var nebūt iespējams pilnvērtīgi izpildīt.

2. Izņēmuma piemērošana tiesu praksē

Lai arī Latvijas Republikas Senāta judikatūras atziņās samērā konsekventi ir atspoguļota iepriekš minētā pieeja, atbilstoši kurai prasītājam jāpierāda prasījuma pamats (apdrošinātā riska iestāšanās un tā rezultātā radušies zaudējumi, sakarā ar ko tiek prasīts izmaksāt atlīdzību), savukārt apdrošinātājam jāpierāda tie izņēmuma apstākļi, uz kuriem tas atsaucas, lai nemaksātu vai samazinātu izmaksājamo atlīdzību, praksē nereti robežšķirtne starp pušu pierādīšanas pienākumiem un brīdis, kurā iestājas apdrošinātāja pierādīšanas pienākums, tiek noteikts nepareizi, kas lielā mērā saistīts ar prasītāju nekorektu procesuālo pozīciju un nepareizu un selektīvu Latvijas Republikas Senāta atziņu interpretāciju, prasītājiem norādot, ka tie nepiekrīt atteikuma pamatiem un ka prasība būtu apmierināma, jo tiesas esot tiesīgas vērtēt vienīgi to, vai ir pierādīti atteikuma pamati, apdrošinātājam neesot tiesīgam tos grozīt vai paplašināt stadijā, kad strīds jau tiek izskatīts tiesā. Faktiski tiesai būtu jāapmierina prasība teju automātiski, ja vien apdrošinātājs kā atbildētājs nespēj pierādīt, ka atlīdzība prasītājam nepienākas. Tā ir nepareiza un nepamatota pieeja pierādīšanas pienākuma sadalījuma noteikšanā, kas nereti tiek pamatota ar turpmāk norādītajām Latvijas Republikas Senāta neprecīzi atspoguļotām atziņām.

Tiesu praksē ir atzīts, ka, ja apdrošinātājs atsakās izmaksāt atlīdzību, atsaucoties uz likumā vai līgumā noteiktu izņēmumu (piemēram, apdrošinājuma ņēmēja ļaunu nolūku, rupju neuzmanību, drošības noteikumu neievērošanu, neatļautu objekta izmantošanu u.tml.), tad pierādīšanas pienākums pāriet apdrošinātājam šos atteikuma pamatus pierādīt. Turklāt apdrošinātājs drīkst atlīdzības izmaksu atteikt atlīdzību tikai uz likumā vai līgumā paredzēta pamata, un tam jāpierāda tie apstākļi, kas dod tiesības atteikt maksājumu. Piemēram, Latvijas Republikas Senāta izskatītajā lietā (Latvijas Republikas Senāta 2014.gada 14.februāra spriedums lietā Nr.SKC-17/2014) apdrošinātājs bija atteicis atlīdzību pēc ugunsgrēka, aizbildinoties ar apdrošinājuma ņēmēja sniegtu nepatiesu informāciju un noteikumu pārkāpumiem. Latvijas Republikas Senāts norādīja, ka apdrošinātāja aizdomas vai šaubas par prasītāja rīcību nedod tiesības nemaksāt – nepieciešams konkrēts tiesisks pamats un pierādījumi tā pamatotībai, kā arī apdrošinātājam atteikuma gadījumā, pirmkārt, jānorāda atbilstošs tiesiskais pamats un, otrkārt, tas jāpierāda ar pierādījumiem. Prasītājam savukārt nav pienākuma “apgāzt” nepierādītas apdrošinātāja aizdomas. Minētajā lietā tiesa konstatēja, ka apdrošinātājs nebija pierādījis ļaunu nolūku vai rupju neuzmanību no prasītāja puses.

Līdzīgi arī citā Latvijas Republikas Senāta skatītā lietā (Latvijas Republikas Senāta 2014.gada 23.decembra spriedums lietā Nr. SKC-172/2014), kur apdrošinātājs atteica atlīdzību, apgalvojot, ka transportlīdzekļa vadītājs izraisījis avāriju rupjas neuzmanības dēļ, Latvijas Republikas Senāts pēc būtības pievienojās secinājumiem, ka apdrošinātājs nav pierādījis atteikuma pamatotību, kā to prasa likums. Apelācijas instances tiesa bija izvērtējusi visus pierādījumus un secinājusi, ka vadītāja rīcībā nav konstatējama rupja neuzmanība.

Citā Latvijas Republikas Senāta skatītā lietā (Latvijas Republikas Senāta 2016.gada 13.oktobra spriedums lietā Nr. SKC-311/2016) apdrošinātājs bija atteicis izmaksāt atlīdzību pēc ugunsgrēka, atsaucoties uz vairākiem polises izņēmumiem (bojājums radies elektroinstalācijas dēļ, telpas bijušas iznomātas trešajai personai bez saskaņošanas, utt.). Latvijas Republikas Senāts izcēla, ka apdrošinātāja atteikumā bija tikai vispārīgi minēti noteikumu punkti un pievienots eksperta atzinums, taču tas neatbrīvoja apdrošinātāju no pienākuma tiesā pierādīt šo izņēmumu esamību. Šajā lietā tika secināts, ka apdrošinātājs nav faktiski pierādījis nevienu no atteikuma pamatojumā minētajiem apstākļiem. Piemēram, netika pierādīts, ka ugunsgrēks būtu izcēlies kāda polises izņēmuma rezultātā.

Tāpat akcentējama ir kāda Latvijas Republikas Senāta skatīta lieta (Latvijas Republikas Senāta 2018.gada 28. marta spriedums lietā Nr. SKC-75/2018), kur strīds bija par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu pēc transportlīdzekļa zādzības. Apdrošinātājs atteica izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, pārmetot apdrošinātajam virkni pienākumu neizpildi (savlaicīgi neziņoja policijai, nenodeva visus atslēgu komplektus utt.). Lietā tika vērtēts, vai apdrošinātājs ir pierādījis šos pārkāpumus un tas, vai tie dod tiesības atteikt atlīdzības izmaksu, kā arī tas, vai lietas materiālos esošie pierādījumi apstiprina atteikumā norādīto pamatojumu. Pirmās instances tiesa sākotnēji bija pievērsusies tikai apdrošinātā rīcības atbilstībai pienākumiem, nevis vērtējusi no apdrošinātāja atteikuma perspektīvas. Savukārt Latvijas Republikas Senāts uzsvēra, ka tiesai jāpārbauda, vai apdrošinātāja norādītie iemesli, piemēram, novēlota paziņošana, tiešām ir pierādīti un bijuši tik būtiski, lai atbrīvotu apdrošinātāju no pienākuma izmaksāt atlīdzību. Konkrētajā lietā Latvijas Republikas Senāts atzina, ka apelācijas tiesa to bija darījusi pienācīgi, secinot, ka apdrošinātājs pamatoti piemērojis līguma noteikumus, jo apdrošinātais rīkojies vieglprātīgi un nevērīgi, pārkāpjot savus pienākumus.

3. Pierādīšanas pienākuma pārnešanas priekšnoteikumi tiesu praksē

Attiecīgi, lai arī, analizējot pierādīšanas pienākuma saturu un sadalījumu strīdos par atlīdzības izmaksu, ir pamatoti atsaukties uz savulaik spēkā esošā likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta sesto daļu vai šobrīd spēkā esošā Apdrošināšanas līguma likuma 18.panta trešo daļu un 31.panta piekto daļu, tomēr pats par sevi tas var radīt maldinošu un neprecīzu priekštatu par to, kādā veidā un kādos gadījumos šī norma ir piemērojama.

Šajā sakarā ir nepieciešams atsaukties uz Latvijas Republikas Senāta praksi, atbilstoši kurai, ja apdrošinātājs atsaka atlīdzību, norādot, ka nav iestājies apdrošinātais risks vai nav cēloņsakarības starp risku un zaudējumiem, tad pierādīšanas pienākums vispirms gulstas uz prasītāju. Tādos gadījumos netiek piemērots t.s. apgrieztais pierādīšanas pienākums, jo strīds faktiski ir par paša apdrošināšanas gadījuma esību, nevis par kādu izņēmumu pēc tā iestāšanās, kas ļautu apdrošinātājam atteikties izmaksāt vai samazināt apdrošināšanas atlīdzību. Šajā Latvijas Republikas Senāta skatītajā lietā (Latvijas Republikas Senāta 2016.gada 30. augusta spriedums lietā Nr. SKC-259/2016) apdrošinātājs apgalvoja, ka ēkas jumta iegruvums nav noticis apdrošinātā riska (straujas snigšanas) dēļ. Latvijas Republikas Senāts uzsvēra, ka šādā strīdā prasītājam jāpierāda, ka iestājies apdrošināšanas gadījums un ka zaudējumus izraisījis tieši apdrošinātais risks. Apgrieztais pierādīšanas pienākums (toreiz likuma “Par apdrošināšanas līgumu” 24.panta sestā daļa) nav piemērojams, jo strīda būtība ir par to, vai vispār iestājies apdrošināšanas gadījums. Attiecīgi Latvijas Republikas Senāts atcēla apelācijas instances spriedumu, kas bija nepamatoti “pārlikusi” pierādīšanas nastu uz apdrošinātāju, pieprasot tam pierādīt cēloņsakarības neesamību (kas turklāt ir negatīvs fakts).

Atbilstoši senākas Latvijas Republikas Senāta lietas atziņām tieši prasītājam arī jāpierāda, ka tam ir apdrošināmā interese par konkrēto objektu un tiesības saņemt atlīdzību. Šajā lietā (Latvijas Republikas Senāta 2013.gada 13. marta spriedums lietā Nr. SKC-145/2013) prasītāja apdrošināja ēku, kas tikai daļēji piederēja viņai. Latvijas Republikas Senāts norādīja, ka apdrošināšanas līgumu var slēgt tikai apdrošināmās intereses ietvaros – persona var apdrošināt tikai savu īpašuma daļu. Prasītāja nespēja pierādīt tiesības uz visu ēku, un tādēļ viņa nevarēja saņemt atlīdzību par tai nepiederošo 2/3 īpašuma daļu. Šis nav uzskatāms par “izņēmuma gadījumu”, bet gan par prasījuma neesamību daļā: apdrošinātājam nebija jāmaksā par svešu īpašumu, un attiecīgi tiesa noraidīja prasību daļā par trešajām personām piederošo daļu bojāeju. Šīs atziņas atspoguļo vispārējo principu un pamatotu pieeju, atbilstoši kurai prasītājam jāpierāda savas tiesības uz atlīdzību, tostarp īpašumtiesības. Apdrošinātājam nav jāpierāda pretējais (piemēram, ka prasītājam nav tiesību), kamēr prasītājs to nav pierādījis pats.

Ar minētajām Latvijas Republikas Senāta atziņām sasaucas arī Latvijas Republikas Senāta secinātais pavisam nesenā lietā (Latvijas Republikas Senāta 2025.gada 24. septembra spriedums lietā Nr. SKC-482/2025), kurā tika atzīts, ka apelācijas tiesa kļūdaini uzlikusi par pienākumu apdrošinātājam pierādīt, ka noteikts komercdarbības pārtraukuma periods nav saistīts ar apdrošināto ugunsgrēku, un pierādīt cēloņsakarību bija prasītājas (apdrošinājuma ņēmējas) pienākums. Latvijas Republikas Senāts arī šajā sakarā atsaucās uz tiesību doktrīnas atziņām, atbilstoši kurām prasītājam, ceļot tiesā prasību pret apdrošinātāju par apdrošināšanas atlīdzības samaksu, ir jāpierāda apdrošināšanas gadījuma esība, kas ir pamatota uz šādu apstākļu pierādīšanu: pirmkārt, apdrošināšanas līgumā paredzētā apdrošinātā riska iestāšanos, otrkārt, nodarīto zaudējumu apmēru vai līgumā paredzētās konkrētās naudas summas apmēru un, treškārt, cēlonisko sakaru starp apdrošinātā riska iestāšanos un nodarīto zaudējumu apmēru vai konkrētās naudas summas apmēru (Mantrovs V. Apdrošināšanas tiesības. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018, 263.lpp.).

Attiecīgi relatīvi nesenākās Latvijas Republikas Senāta atziņas apstiprina it kā zināmu, taču ārkārtīgi būtisku principu un pieeju pierādīšanas pienākuma sadalē apdrošināšanas strīdos, atbilstoši kuram apdrošinātā riska iestāšanās, zaudējumi un gadījuma cēloniskais sakars ar zaudējumiem ir jāpierāda prasītājam, savukārt apdrošinātājam nav jāpierāda “apdrošināšanas gadījuma neesamība”, bet gan tikai un vienīgi apstākļu esība, kas izslēdz vai ierobežo tā pienākumu izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, turklāt tikai pēc tam, kad prasītājs ir izpildījis savu pierādīšanas pienākumu un minētos apstākļus pierādījis, un prasību nevar apmierināt tikai tādēļ, ka apdrošinātājs nav pierādījis kāda riska neesamību.

4. Jaunāko judikatūras atziņu nozīme

Lai arī kopumā Latvijas Republikas Senāta judikatūra apliecina konsekventu pieeju pierādīšanas pienākuma sadalei apdrošināšanas strīdos un jau vairāk nekā desmitgadi Latvijas Republikas Senāta spriedumos tiek atbalstīta pieeja, atbilstoši kurai prasītājam jāpierāda apdrošināšanas gadījuma iestāšanās un zaudējumu apmērs, kas radies tā rezultātā, bet apdrošinātājam savukārt jāpierāda izņēmuma apstākļi, uz kuriem tas balsta atteikumu, tomēr zemāku instanču tiesu spriedumos novērojama dažāda pieeja pierādīšanas pienākuma sadalījuma interpretācijā un noteikšanā.

Galvenais risks pierādīšanas pienākuma sadalījuma noteikšanā ir iespējama nepamatota atkāpe no sacīkstes principa un pušu tiesību un interešu balansa izjaukšana, kas var novest pie netaisnīga rezultāta. Piemēram, ja tiesa nepamatoti uzliek par pienākumu apdrošinātājam pierādīt paša apdrošināšanas gadījuma neesamību vai cēloņsakarības trūkumu, tā faktiski atbrīvo prasītāju no viņa pienākuma un pārkāpj Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā nostiprināto pierādīšanas pienākuma vispārējo sadalījumu civilstrīdos. Kopumā Latvijas Republikas Senāts ir uzsvēris, ka negatīvu faktu pierādīšana (“nav cēloņsakarības”, “nav apdrošinājuma intereses” utt.) nedrīkst tikt uzlikta atbildētājam, kamēr prasītājs pats nav pozitīvi pierādījis šādu faktu esību. Tādēļ tiesai, izskatot strīdu par apdrošināšanas atlīdzības piedziņu, ir jānošķir, vai apdrošinātāja iebildums būtībā nozīmē “notikums nav apdrošināšanas gadījums” (ko pierāda prasītājs) vai “ir iestājies izņēmuma gadījums” (ko attiecīgi pierāda apdrošinātājs kā atbildētājs). Latvijas Republikas Senāta spriedumi lietās Nr. SKC-259/2016 un Nr. SKC-482/2025 uzskatāmi palīdz noteikt šo robežu, proti, abos gadījumos Latvijas Republikas Senāts atcēla zemākas instances tiesas spriedumus, kuros tiesa bija nepamatoti noteikusi pierādīšanas pienākuma sadalījumu, uzliekot apdrošinātājam pierādīt prasītāja prasības pamatu neesamību.

Savukārt situācijās, kad tiešām pastāv līguma noteikumos paredzēts izņēmums vai apdrošinājuma ņēmēja pārkāpums, Latvijas Republikas Senāts ir norādījis, ka apdrošinātājam jāpierāda tikai tie fakti, kas atbrīvo no to atbildības. Piemēram, lietā Nr.SKC-311/2016 Latvijas Republikas Senāts uzsvēra, ka apdrošinātājs nevarēja aprobežoties ar vispārīgām frāzēm, ka “ugunsgrēks izcēlies tehnisku iemeslu dēļ,” tam bija jāpierāda konkrētais izņēmuma apstāklis (piemēram, ka bojājums radies noteikumos minētā izņēmuma dēļ). Ja pierādījumu par to nav, tad tiesa nevarēs atbrīvot apdrošinātāju no uzņemtajām saistībām.

Attiecīgi, ja prasītājs neizpilda savu pierādīšanas pienākumu attiecībā uz apdrošināšanas gadījumu un zaudējumu apmēru, prasību nevarētu atzīt par pamatotu. Ja un ciktāl prasītājs savu pierādīšanas pienākumu nav izpildījis, var tikt piemērots princips ei incumbit probatio qui dicit, non qui negat un pierādīšanas nasta paliek prasītājam, un apdrošinātājam nekas nav jāpierāda, kamēr prasītājs nav pierādījis savu prasījumu. Savukārt, ja prasītājs ir minētos apstākļus pierādījis, bet apdrošinātājs nespēj pierādīt savus iebildumus ar pierādījumiem, tad tiesai būtu pamats celto prasību apmierināt, ja vien tam nav citu šķēršļu. Turklāt apdrošinātājs ir tiesīgs atteikumu pamatot tikai ar likumā vai apdrošināšanas līgumā noteiktiem apstākļiem (piemēram, apdrošinātā ļauns nolūks, rupja neuzmanība, izņēmuma gadījumi, pienākumu nepildīšana u.tml.), un tiesai jāpārbauda, vai šīs atsauces uz izņēmuma gadījumiem ir pamatotas un pierādītas.

5. Secinājumi un ieteikumi

Ievērojot minētās judikatūras atziņas, secināms, ka apdrošinātāji var aizsargāt sevi no nepamatotiem atlīdzības piedziņas riskiem, rūpīgi gatavojoties potenciāliem strīdiem (gan pierādījumu vākšanas, gan procesuālā taktikas ziņā), un attiecīgi izkristalizējas vairāki secinājumi un ieteikumi, kā apdrošinātājiem aizsargāt savas intereses:

Pirmkārt, ja tiek apsvērts pieņemt lēmumu atteikt apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, apdrošinātājam jābūt gatavam tiesā pierādīt katru atteikuma iemeslu. Tāpēc atteikumā ieteicams skaidri norādīt konkrētus apstākļus un pierādījumus, nevis vispārīgi secināt, ka netika ievēroti likuma vai polises noteikumi, bet gan konkrēti norādīt un pamatot, kura noteikumu prasība pārkāpta un kādi fakti un dokumenti to apliecina. Vēlams atturieties no standartfrāzēm un nepamatotām aizdomām, jo strīda gadījumā prasītājs vai tiesa var lūgt skaidrojumu katram apgalvojumam. Ja, piemēram, tiek izdarīta atsauce uz apdrošinātā ļaunu nolūku vai neuzmanību, nepieciešams savākt maksimāli daudz pierādījumu (eksperta atzinumus, liecības, dokumentus), kas šīs aizdomas apstiprina, pirms lēmuma pieņemšanas. Būtu ieteicams arī izvairīties arī no formālu pārkāpumu norādīšanas, ja pat polises noteikumi ir pārkāpti, ja ir acīmredzams vai saprātīgi pieņemams, ka tam nav bijusi ietekme uz apdrošinātā riska iestāšanos;

Otrkārt, lai arī tas šķiet pašsaprotami, tomēr daudz svarīgāk par lēmuma pieņemšanas ātrumu, apdrošinātājam ir iespēju robežās censties iegūt un pārbaudīt visu pieejamo informāciju pirms lēmuma pieņemšanas, saglabājot iespēju negatīvu lēmumu (atteikumu izmaksāt atlīdzību) pārskatīt, ja atklātos nozīmīgi un apdrošinātājam lēmuma pieņemšanas brīdī nezināmi apstākļi. Tad prasītājam un arī tiesai būs grūtāk pārmest, ka atteikums ir bijis nepamatots. Šajā sakarā ir vēlams pieprasīt visu nepieciešamo informāciju no apdrošināšanas ņēmēja un apdrošinātā, fiksēt konstatētos apstākļus pierādīšanai tiesā derīgā veidā, nepieciešamības gadījumā piesaistīt un sadarboties ar ekspertiem utt. Tad tiesvedības gadījumā palielināsies iespēja sekmīgi pierādīt, ka atteikums ir bijis izsvērts, argumentēts un pamatots, nevis formāls;

Treškārt, lēmuma pieņemšanas vai vismaz potenciāla strīda par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu gadījumā un stadijā būtu ieteicams apdrošinātājam apsvērt, kā skaidrāk un efektīvāk veidot aizstāvības pozīciju, tostarp, vai uzsvērt, ka prasītājs nav pierādījis apdrošināšanas gadījumu (piemēram, nav cēloņsakarības starp negadījumu un zaudējumiem), vai arī ka pastāv likumā vai polisē noteikts izņēmuma apstāklis (piemēram, prasītājs pats ar rupju neuzmanību izraisījis negadījumu). Tādēļ svarīgi ir izvērtēt apdrošinātāja rīcībā esošos materiālus un pierādījumus, un, ja ir pārliecība, ka prasītājs nespēs pierādīt cēloņsakarību vai citus atlīdzības izmaksas priekšnoteikumus, fokusēties uz šo aspektu. Ja tomēr galvenais aizstāvības virziens ir prasītāja pārkāpums, kas rada pamatu atteikt pilnībā vai daļā apdrošināšanas atlīdzības izmaksu, tad svarīgi ir savlaicīgi iegūt tam ticamus un pietiekamus pierādījumus, vēlams pirms lēmuma pieņemšanas, visus no kuriem atspoguļot arī atteikumā.