Publikācija

“Pēdējās minūtes klauzula” – tā mēdz dēvēt līguma noteikumus, kur puses atrunā savstarpējo strīdu risināšanas kārtību, jo to sagatavošanai un pielāgošanai konkrētajam līgumam nereti tiek pievērsta salīdzinoši maza uzmanība. Tas var novest pie visai smagām sekām.

Strīdu izšķiršana šķīrējtiesā ir alternatīva risināšanai valsts tiesā. Pretēji bieži izplatītam maldīgam uzskatam – šķīrējtiesas process pats par sevi nenozīmē, ka strīdu izšķiršana būs ātrāka un lētāka. Tomēr ir gadījumi, kad šķīrējtiesas procesam ir būtiskas priekšrocības pār strīdu izšķiršanu tiesā. Šajā rakstā autors īsumā ieskicēs, kas ir starptautiskā šķīrējtiesa, kā arī uzskaitīs trīs gadījumus, kad vēlams vienoties par strīdu izšķiršanu starptautiskā šķīrējtiesā kā alternatīvu tiesai.

Kas ir starptautiska šķīrējtiesa?

Šķīrējtiesa ir alternatīvs strīdu risināšanas veids, kurā strīdu starp pusēm izšķir šķīrējtiesneši un par kuru puses var rakstveidā vienoties kā alternatīvu valsts tiesai. No citiem alternatīvo strīdu risināšanas veidiem, kā, piemēram, mediācija vai strīdu izšķiršanas komiteja, to cita starpā nošķir pušu vienošanās par to, ka šķīrējtiesas spriedums būs galīgs un pusēm saistošs.

Institucionālo šķīrējtiesu nosaukumos bieži mēdz ietvert norādi, ka tā ir starptautiska šķīrējtiesa. Tomēr, vērtējot šķīrējtiesas vietēju vai starptautisku raksturu, nosaukumam parasti nav izšķirošanas nozīmes. Saskaņā ar Ņujorkas konvenciju par starptautisku šķīrējtiesu cita starpā uzskata tādu, kuras sēdeklis neatrodas valstī, kurā tiek (tiks) prasīta konkrētās šķīrējtiesas sprieduma atzīšana un izpilde.^[1] Tātad būtībā jebkura šķīrējtiesa var tikt uzskatīta par starptautisku šķīrējtiesu, ja tās sprieduma atzīšana un izpilde tiek prasīta kādā citā valstī. Par šķīrējtiesu veidiem, sēdekļa nozīmi un citiem jautājumiem – kādā no nākamajiem rakstiem.

Aktīvu atrašanās vieta ir trešajā valstī

Viena no būtiskākajām šķīrējtiesas procesa priekšrocībām iepretim tiesvedībai valsts tiesā – nosacīta garantija, ka šķīrējtiesas spriedumu varēs izpildīt ārvalstīs. Minēto nodrošina apstāklis, ka 166 pasaules valstis ir pievienojušās Ņujorkas konvencijai par ārvalstu šķīrējtiesu spriedumu atzīšanu un izpildi.^[2] Saskaņā ar Ņujorkas konvenciju neatzīt un neizpildīt starptautiskas šķīrējtiesas spriedumu drīkst tikai atsevišķos Ņujorkas konvencijā atrunātos izņēmuma gadījumos.^[3]

Turpretim, attiecībā uz tiesas spriedumu atzīšanu un izpildi ārvalstīs var izdalīt trīs valstu grupas. Pirmā – Eiropas Savienības dalībvalstis, kur dalībvalstu tiesas spriedumu izpilde Eiropas Savienības ietvaros notiek bez īpašas atzīšanas procedūras un tādēļ ir salīdzinoši ātra un efektīva.^[4] Otrā – valstis, kurās ir spēkā kāda no starptautiskajām konvencijām, kas paredz dalībvalstu spriedumu atzīšanu un izpildi – Islande, Norvēģija, Šveice, Lielbritānija, Meksika, Melnkalne, Singapūra.^[5]  Trešā – visas pārējās pasaules valstis (“Trešās valstis”). Trešo valstu gadījumā nav garantiju, ka ārvalsts tiesas spriedumu būs iespējams atzīt un izpildīt. Kā redzams, par trešajām valstīm ir uzskatāmas absolūtais vairums pasaules valstu, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības.

Ja darījuma partnera aktīvi atrodas Trešajā valstī un pastāv vismaz vērā ņemams risks, ka potenciāla strīda gadījumā būsiet prasītāja lomā, šādā gadījumā ir vēlams vienoties par strīda izšķiršanu starptautiskā šķīrējtiesā. Tas dos zināmas garantijas tam, ka labvēlīga šķīrējtiesas sprieduma gadījumā, būs iespējams panākt tā atzīšanu un izpildi Trešajā valstī.

Starptautiska šķīrējtiesa kā kompromiss

Nav noslēpums, ka puses vēlas strīdus izskatīt sev labvēlīgā vai vismaz pazīstamā jurisdikcijā. Ja uz to uzstāj abas puses, viens no risinājumiem ir kompromiss par labu kādai neitrālai jurisdikcijai. Jāņem vērā, ka valsts tiesā process parasti notiek attiecīgās valsts valodā, kā arī atbilstoši vietējam procesuālajam regulējumam. Līdz ar to vienošanās, ka strīdi tiks izskatīti kādas ar pusēm nesaistītas valsts tiesā, varētu nebūt pārāk pievilcīgs risinājums.

Turpretim, šķīrējtiesas procesā puses pašas ir tiesīgas noregulēt lielāko daļu procesuālo jautājumu, tajā skaitā vienoties par procesa valodu, reglamentu, norises vietu un citiem jautājumiem. Līdz ar to, ja abas puses uzstāj uz savas valsts tiesas jurisdikciju, kā labs kompromiss varētu būt strīda nodošana starptautiskai šķīrējtiesai.

Strīda izšķiršana prasa specifiskas zināšanas un pieredzi

Nereti darījuma priekšmets vai tā elementi ietver komplicētus jautājumus, kuru izpratne prasa specifiskas industrijas zināšanas un pieredzi. Zināšanas, kas visdrīzāk nebūs nejauši nozīmētam tiesnesim. Kaut arī izprast tehniskus jautājumus tiesnesim var palīdzēt strīda puses un pieaicinātie eksperti, ar to var arī nepietikt. Šāds specifisko industrijas zināšanu un pieredzes trūkums var novest pie pilnīgi neprognozējama lietas rezultāta.

Šķīrējtiesas procesā puses pašas nosaka kārtību, kā tiek iecelti šķīrējtiesneši, kā arī ieceļamo šķīrējtiesnešu kvalifikāciju. Tas nozīmē, ka puses var izvēlēties iecelt tādus šķīrējtiesnešus, kuriem ir nepieciešamās specifiskās industrijas zināšanas un/vai pieredze izskatīt šādus strīdus. Turklāt ir nozares, kurās ir izveidojušās specializētas institucionālās šķīrējtiesas (CAS^[6] (sports), PRIME Finance^[7] (finanses), WIPO^[8] (intelektuālais īpašums)).

Kā redzams, šķīrējtiesas process nodrošina ievērojami lielāku pušu privātautonomiju nekā tas ierasts tiesvedībā. Tas ļauj palielināt procesa efektivitāti un samazināt tiesai raksturīgo formālismu. Piemēram, virknē valstu, tajā skaitā Latvijā, Covid-19 atnesa piespiedu revolūciju tiesvedības procesā, spiežot nodrošināt procesuālo darbību veikšanu attālināti. Turpretim starptautiskajā šķīrējtiesas procesā procesuālo darbību veikšana attālināti arī iepriekš nebija nekas neparasts. Turklāt atkarībā no atbildētāja aktīvu atrašanās vietas šķīrējtiesas process var būt vienīgais risinājums kā piespiedu ceļā nonākt pie strīdu risināšanas rezultāta – sprieduma izpildes.

[1] Ņujorkas Konvencija par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu. Latvijā spēkā no 1992.gada 13.jūlija. Pieejamma: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/642 (latviešu valodā); https://www.newyorkconvention.org/11165/web/files/original/1/5/15432.pdf (angļu valodā).
[2] Ibid.
[3] Ņujorkas Konvencijas 5.pants.
[4] Saskaņā ar ES Regulas Nr.1215/2012 (Briseles Ibis regula) III.nodaļu.
[5] T.sk., Lugano konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās un Hāgas konvencija par tiesas izvēles līgumiem. Papildus tam atsevišķos gadījumos valstis ir noslēgušas divpusējos līgumus, kuri varētu atvieglot spriedumu izpildi, ja to paredz attiecīgā līguma noteikumi.
[6]  https://www.tas-cas.org/en/index.html.
[7] https://primefinancedisputes.org/page/arbitration.
[8] https://www.wipo.int/amc/en/.