Publikācija

Eiropas Savienības tiesa atvieglo zaudējumu atlīdzības prasību celšanu konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos.

Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – “EST”) 2018.gada 24.oktobra spriedums lietā C‑595/17 Apple Sales International un Citi pret MJA atvieglo zaudējumu atlīdzības prasību celšanu konkurences tiesību pārkāpumu gadījumos.

Lietas ietvaros EST atrisināja jautājumu: “Vai līgumā ietvertā ekskluzīvās jurisdikcijas klauzula, kas tiešā tekstā nepieminēja konkurences tiesību strīdus, var tikt piemērota attiecībā uz strīdiem par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas rezultātā radītu zaudējumu atlīdzināšanu?” Proti, atbilstoši faktiskajiem apstākļiem lietā eBizcuss, kas bija agrākais Apple produkcijas izplatītājs Francijā, 2012.gadā iesniedza zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret Apple Francijas tiesā, argumentējot dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Savukārt Apple atsaucās uz tās līgumā ar eBizcuss esošo ekskluzīvās jurisdikcijas klauzulu, kas ļoti vispārīgi noteica, ka strīdi ir izskatāmi Īrijas tiesās.

Konkrētā lieta bija nozīmīga, ņemot vērā to, ka 2015.gadā EST tā saucamajā Ūdeņražu peroksīda zaudējumu lietā (Lieta C‑352/13) bija noteikusi, ka ekskluzīvās jurisdikcijas klauzulas, kas tieši nepiemin konkurences tiesību strīdus, nav piemērojamas attiecībā uz strīdiem par aizliegtas vienošanās rezultātā radītu zaudējumu atlīdzināšanu.

Pēc Francijas Augstākās tiesas (Cour de Cassation – franču val.) iniciatīvas EST prejudiciālā nolēmuma procedūras rezultātā nolēma, ka ekskluzīvās jurisdikcijas klauzulas, kas tieši neparedz konkurences tiesību strīdu pakļaušanu konkrētās jurisdikcijas tiesām, tomēr aptver dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas lietas. Tādējādi šobrīd tiesiskais regulējums paredz pretēju attieksmi attiecībā uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas un aizliegtu vienošanos rezultātā radīto zaudējumu atlīdzināšanas strīdiem.

Jaunā EST atziņa ir būtiska tirgus dalībniekiem, kuri atrodas vai varētu atrasties dominējošā stāvoklī kādā konkrētā tirgū, kā arī iesaistās tiesiskos darījumos ar citās Eiropas Savienības dalībvalstīs bāzētiem tirgus dalībniekiem augšupējos vai lejupējos tirgos. Nenoliedzami, ka šīs tiesiskās attiecības tiek pakļautas konkrētam līgumtiesiskam regulējumam, kurā puses atrunā arī potenciālo strīdu izskatīšanas kārtību. Ievērojot minēto atziņu novitāti, var secināt, ka šobrīd spēkā esošie līgumi, visticamāk, nav izstrādāti tādas risku analīzes rezultātā, kas aptvertu riskus saistībā ar iespējamām konkurences tiesību pārkāpumu lietām. Attiecīgi var secināt, ka ir būtiski pārvērtēt esošajos līgumos ietverto strīdu izskatīšanas kārtību regulējumu, lai pēc iespējas samazinātu potenciālos negatīvos riskus, kas varētu iestāties saistībā ar iepriekš neparedzētu tiesisko strīdu izskatīšanu citu Eiropas Savienības dalībvalstu tiesās.