News

2023.gada 1.jūnijā Eiropas Komisija (turpmāk – “Komisija”) pieņēma ilgi gaidītās pārskatītās horizontālo nolīgumu grupu atbrīvojuma regulas (turpmāk – “GAR”) attiecībā uz pētniecības, izstrādes un specializācijas nolīgumiem, tostarp pārskatītas arī uzņēmumu horizontālās sadarbības nolīgumu pamatnostādnes (turpmāk – “Pamatnostādnes”), aizstājot 2010.gada pamatnostādnes un regulas.

Pārskatītās GAR stājās spēkā 2023.gada 1. jūlijā un ir spēkā līdz 2035.gada 30.jūnijam. Lai vienkāršotu normu ievērošanu, GAR paredz pārejas periodu 2 gadu garumā. Tādējādi vienošanās var palikt spēkā esošas pat tad, ja tās neatbilst jaunajām prasībām, bet atbilst iepriekšējo GAR prasībām. Tomēr tiek ieteikts nodrošināt, lai esošās vienošanās atbilstu pārskatītajām prasībām pirms pārejas perioda beigām.

1. Kas izraisīja spēkā esošo noteikumu pārskatīšanu?

Protams, pēdējo 12 gadu laikā daudz kas ir mainījies. Līdz ar to Komisija ir mēģinājusi saskaņot pārskatītos GAR un Pamatnostādnes ar Eiropas Savienības tiesu judikatūru, Komisijas pieņemto lēmumu praksi, kā arī ar stingrajām politikas iniciatīvām (piemēram, zaļā un digitālā pārkārtošanās) un uzņēmumu vajadzībām arvien sarežģītākā ekonomikas ciklā.

Kopumā Pamatnostādnēs ir sniegti papildu norādījumi gan attiecībā uz esošo jēdzienu (piemēram, informācijas apmaiņas) precizēšanu/atjaunināšanu, gan attiecībā uz aspektiem, kas iepriekš nav aplūkoti, piemēram, tīkla koplietošanas nolīgumiem starp mobilo telekomunikāciju operatoriem un ilgtspējas nolīgumiem. Komisija ir arī uzlabojusi Pamatnostādņu struktūru, lai padarītu dokumentu “lasāmāku” un lietotājdraudzīgāku, tas darīts, lai kliedētu bažas, ka 2010.gada teksti bija neskaidri un zināmā mērā grūti interpretējami.

2. Kādas ir galvenās izmaiņas?

 A. Mobilo telekomunikāciju infrastruktūras koplietošanas nolīgumi

Pamatnostādnēs ir paredzēti jauni nosacījumi, saskaņā ar kuriem mobilo telekomunikāciju operatori (turpmāk tekstā – “MNO”) var slēgt tīkla koplietošanas līgumus (turpmāk tekstā – “NSA”). Tie attiecas uz līgumiem, kuros operatori kopīgi izmanto savas tīkla infrastruktūras daļas (piemēram, teritorijas pamatinfrastruktūru, radiopiekļuves tīkla aprīkojumu vai spektru), nosaka darbības izmaksas un turpmākās modernizācijas un uzturēšanas izmaksas.

Jo īpaši Komisija atzīst, ka NSA netiek uzskatīti par tādiem līgumiem, uz kuriem attiecas “mērķa” ierobežojumi, “ja vien tie nekalpo kā instruments, lai iesaistītos kartelī”. Tomēr NSA var būt ierobežojoša ietekme uz konkurenci, piemēram, samazinot infrastruktūras konkurenci un tādējādi ierobežojot konkurenci mobilo telesakaru pakalpojumu vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā. Tāpēc NSA ir jāizvērtē katrā atsevišķā gadījumā, katru reizi ņemot vērā vairākus faktorus, piemēram, koplietošanas veidu un apmēru, NSA ģeogrāfisko tvērumu un tirgus pārklājumu, kā arī tirgus struktūru un iezīmes.

Komisija paredz arī vairākus minimālos nosacījumus, kas operatoriem jāievēro, lai pēc iespējas samazinātu pret konkurenci vērstas ietekmes risku. Tie ietver prasību operatoriem:

• katram kontrolēt un pārvaldīt savu pamattīklu;
• uzturēt neatkarīgas mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības darbības;
• saglabāt spēju ievērot neatkarīgas stratēģijas; un
• atturēties no komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņas, izņemot tādas, kas ir absolūti nepieciešama, lai darbotos mobilās infrastruktūras koplietošana (iespējams, radot šķēršļus informācijas apmaiņai).

Vienošanās par mobilās infrastruktūras koplietošanu neatbilstība šiem minimālajiem nosacījumiem var rezultēties ar vienošanās ierobežotu darbību saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101.panta pirmo daļu.

B. Informācijas apmaiņa

Pamatnostādnes sniedz tik ļoti nepieciešamos papildu norādījumus par informācijas apmaiņu, kas ir būtiska pušu pašnovērtējumam par sadarbības nolīgumiem; konkrētāk, Pamatnostādnēs ir paredzēta labāka un skaidrāka (atšķirībā no iepriekšējās redakcijas) definīcija par to, kas ir pret konkurenci vērsta informācijas apmaiņa.

Proti, Pamatnostādnēs ir aplūkoti tādi jēdzieni kā komerciāli sensitīva informācija; izskaidrotas atšķirības starp apkopoto un individualizēto informāciju; precizēta informācijas vecuma nozīme; aplūkota vienpusēja informācijas izpaušana un netiešas informācijas apmaiņa. Tā arī nosaka “hub-and-spoke” situācijas, kas nav līdz šim pietiekami skaidrotas ES tiesu pastāvošajā judikatūrā, un aplūkota tiek arī informācijas apmaiņa ar trešās personas starpniecību, kas dod cerību, ka turpmāk šādiem novērtējumiem būs juridiska noteiktība.

Pamatnostādnēs ir pievienots skaidrojums par informācijas apmaiņu, kas saskaņā ar ES tiesu judikatūru tiek uzskatīta par “mērķa” vai “seku” ierobežojumu. Ir arī papildu skaidrojumi par informācijas apmaiņu saistībā ar dažāda veida horizontālās sadarbības nolīgumiem (piemēram, kopīga iepirkuma un ražošanas nolīgumiem).

Pamatnostādnēs tagad ir sniegti arī norādījumi (lai gan neizsmeļoši) attiecībā uz algoritmiem un informācijas apmaiņu, ieguvumiem un iespējamiem riskiem.

Tomēr joprojām ir sniegtas minimālas vadlīnijas attiecībā uz informācijas apmaiņu uzņēmumu iegādes procesu un regulatīvo iniciatīvu laikā (t.i., informācijas apmaiņu ar citiem uzņēmumiem atbilstoši tiesību aktos noteiktajai vai ar valsts iestādes pieprasījumu saistītai informācijas apmaiņai).

Visbeidzot, Komisija ierobežotā apmērā ir izklāstījusi praktiskus norādījumus, kā izvairīties no komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņas, horizontālās sadarbības nolīgumu īstenošanai izmantojot “clean teams“, kā arī to, kā efektīvi “publiski distancēties” no komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņas.

C. Pirkšanas nolīgumi

Pēdējā laikā tieši kopīgas pirkšanas sadarbība (piemēram, apvienības starp pārtikas veikaliem) un iepirkumu karteļi ir bijuši Komisijas un nacionālo konkurences uzraugu izmeklēšanu uzmanības centrā.

Pēc definīcijas “iepirkumu kartelis” (kas tiek uzskatīts par nelikumīgu bez nepieciešamības analizēt tā ietekmi) ir vienošanās vai saskaņota prakse starp diviem vai vairākiem pircējiem, kas, nesākot kopīgas sarunas ar piegādātāju, koordinē pircēju individuālo konkurētspēju iepirkumu tirgū vai individuālās sarunas starp piegādātājiem un pircējiem, kā arī gadījumos, kad pircēji vienojas apmainīties ar komerciāli sensitīvu informāciju “ārpus jebkuras īstas kopīgas iepirkumu apvienības, kas tās dalībnieku vārdā kolektīvi sadarbojas ar piegādātājiem”.

Turpretī kopīgas iepirkumu sadarbības sarunas starp pircējiem patiesas kopīgas pirkšanas vienošanās gadījumā ir jānovērtē katrā atsevišķā gadījumā. Tādējādi faktiskās vai potenciālās pretkonkurences sekas šādai apvienībai ir jāpierāda, atšķirībā no iepriekš minētajiem iepirkumu karteļiem, kuri tiek prezumēti kā pretlikumīgi.

D. Piedāvājumu iesniedzēju sadarbība

Pamatnostādnēs ir skaidri definēts “piedāvājumu iesniedzēju konsorcija” jēdziens, norādot, ka šādas vienošanās ir jānošķir no manipulācijām ar piedāvājumiem (jeb aizliegtas vienošanās) attiecībā uz publiskiem vai privātiem iepirkumu konkursiem, norādot praktiskus piemērus.

Komisija atzīst, piemēram, ka tirgū aktīvie uzņēmumi var savstarpēji koordinēties, lai iesniegtu piedāvājumu, kad katrs no šiem uzņēmumiem atsevišķi nevarētu īstenot projektu “projekta apmēra vai sarežģītības dēļ”.

E. Standartizācijas nolīgumi

Pamatnostādnēs ir ietverti norādījumi, kā iepirkumu dalībniekiem pārbaudīt standartizācijas nolīgumu atbilstību, sniedzot praktiskus piemērus. Daži jauninājumi salīdzinājumā ar iepriekšējām pamatnostādnēm ietver:

• standartu izstrādei jābūt atvērtai un pieejamai visiem;
• ierobežojumi ir atļauti, piemēram, ja pastāv konkurence starp vairākiem standartiem un standartu izstrādes organizācijām (SDO), vai “ja ierobežojums dalībniekiem ir laika ziņā limitēts un paredzēts, lai ātri virzītos uz priekšu”.

Komisija turklāt ir iekļāvusi papildu skaidrojumus attiecībā uz pārbaudēm par licences maksājumiem saskaņā ar FRAND (kas apzīmē – taisnīgi, saprātīgi un nediskriminējoši) nosacījumiem.

F. Ilgtspējas nolīgumi

Pamatnostādnēs tagad ir iekļauta vesela sadaļa par ilgtspējas nolīgumiem, ņemot vērā aktīvo politisko spiedienu virzībā uz sociālo mērķu iekļaušanu konkurences noteikumos.

Pamatnostādnēs “ilgtspēja” ir plaši definēta kā darbības, kas atbalsta ekonomisko, vides un sociālo attīstību. “Tādējādi jēdziens “ilgtspējas mērķi” ietver arī klimata pārmaiņu risināšanu (piemēram, mazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas), piesārņojuma mazināšanu, dabas resursu izmantošanas ierobežošanu, cilvēktiesību ievērošanu, iztikas ienākumu nodrošināšanu, noturīgas infrastruktūras un inovācijas veicināšanu, pārtikas izšķērdēšanas mazināšanu, pārejas uz veselīgu un uzturvielām bagātu pārtiku veicināšanu, dzīvnieku labturības nodrošināšanu u. c.”

Komisija ir sniegusi piemērus gadījumiem, kuros ilgtspējas nolīgumi vispārīgi ir uzskatāmi kā esoši ārpus LESD 101. panta pirmās daļas tvēruma (tas nozīmē, ka šādi nolīgumi parasti netiek uzskatītas par tādiem, uz kuriem attiecas ES konkurences tiesību akti):

• nolīgumi, kas paredzēti vienīgi, lai nodrošinātu atbilstību pietiekami precīzām prasībām vai aizliegumiem starptautiskos juridiski saistošos līgumos, vienošanās vai konvencijās, neatkarīgi no tā vai tie ir īstenoti ar nacionālajiem tiesību aktiem;
• nolīgumi, kas neskar uzņēmumu ekonomisko darbību, bet gan to iekšējo korporatīvo darbību;
• nolīgumi, lai izveidotu datu bāzi, kas satur vispārīgu informāciju par piegādātājiem ar (ne)ilgtspējīgām vērtības ķēdēm (piemēram, piegādātāji, kas ievēro darba tiesības vai maksā pienācīgu algu); izmanto (ne)ilgtspējīgas ražošanas procesus vai nodrošina (ne)ilgtspējīgus izejmateriālus vai informāciju par izplatītājiem, kas pārdod produktus (ne)ilgtspējīgā veidā, bet kuriem nav aizliegts vai nav pienākums pirkt no šādiem piegādātājiem vai pārdot šiem izplatītājiem; un
• vienošanās starp konkurentiem, kas saistītas ar industrijas mēroga informatīvo kampaņu organizēšanu vai kampaņām, kas paaugstina klientu informētību par to patēriņa ietekmi uz vidi vai citām negatīvām ārējām sekām, ja tās nenozīmē konkrētu produktu kopīgu reklamēšanu.

Tagad Komisija arī sniedz sarakstu ar patērētāju “pass-on” priekšrocībām saistībā ar atbilstošu ilgtspējas nolīgumu novērtēšanu (saskaņā ar LESD 101.panta trešās daļas otro noteikumu), proti, “individuālas lietošanas vērtības priekšrocības”, “individuālas neizmantošanas vērtības priekšrocības” un “kopīgās priekšrocības”.

Visbeidzot, Komisija ir iekļāvusi tā saukto “drošo zonu” (kas nozīmē, ka šādi nolīgumi netiek pakļauti ES konkurences tiesību aktu vispārējam pretkonkurences vienošanās aizliegumam) ilgtspējas standartu noteikšanai nolīgumos gadījumā, ja tiek izpildīti sekojoši kritēriji:

• jānodrošina pārredzamība un visiem interesentiem jāspēj piedalīties procesā;
• iesaistītajiem dalība jāveic brīvprātīgi;
• var būt noteikta minimālā norma. Iesaistītajiem tomēr jābūt arī iespējai piemērot vēl augstākus standartus;
• starp iesaistītajiem nevar notikt komerciāli sensitīvas informācijas apmaiņa;
• jānodrošina efektīva un nediskriminējoša piekļuve visiem; un
• ilgtspējas standartam jāatbilst kādam no šiem nosacījumiem:
  • tas nedrīkst radīt “nozīmīgu” cenu palielināšanos vai “nozīmīgu” produktu kvalitātes samazināšanos; vai
  • iesaistīto dalībnieku kopējā tirgus daļa nedrīkst pārsniegt 20% jebkurā attiecīgajā standartu ietekmētajā tirgū.

3.Kā vajadzētu rīkoties uzņēmumiem?

Saskaņā ar iepriekš minēto, uzņēmumiem ir jāpārskata un jāatjaunina esošie vai plānotie horizontālās sadarbības nolīgumi, lai nodrošinātu, ka tie atbilst izņēmuma nosacījumiem, kas noteikti GAR vai LESD 101.panta trešajā daļā.

Kā iepriekš minēts, noteikumi paredz pārejas periodu 2 gadu garumā. Tomēr mēs iesakām pārskatīt esošos līgumus laikus, jo pilna atbilstība tiek sagaidīta no 2025.gada 1.jūlija.

Ja jums ir jautājumi vai nepieciešami precizējumi attiecībā uz GAR, Pamatnostādnēm vai praktiska palīdzība, lūdzu, sazinieties ar VILGERTS Konkurences tiesību komandas juristu.