2018. gada nogalē ar divu balsu pārākumu, Saeima atbalstīja grozījumus Solidaritātes nodokļa likumā. Solidaritātes nodokļa likme tika noteikta 25,5% apmērā un tika piedāvāta kā risinājums Satversmes tiesas spriedumā norādītajām nepilnībām iepriekšējā likuma redakcijā.
Taču steigā palikusi nepamanīta būtiska nepilnība likumā, kas rada nepamatotu un netaisnīgu finansiālu slogu solidaritātes nodokļa maksātājiem. Proti, aptuveni 90% solidaritātes nodokļa maksātāju, kuri ir darba ņēmēji, kuri nav sasnieguši pensijas vecumu, turpinās maksāt solidaritātes nodokli 35,5% apmērā neskatoties uz to, ka likme ir par 10% mazāka.
Protams, šo 10% pārmaksu solidaritātes nodokļa maksātāji saņems līdz nākošā taksācijas gada 1. septembrim, taču tas nemaina situāciju un nodokļa maksātājs nespēs brīvi rīkoties ar saviem līdzekļiem vairāk kā gadu.
Piemērs
Ja pieņemam, ka Valdis Ozols sasniedz sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu slieksni jau 2019. gada janvārī un nemainīgi saņem tādu pašu algu visu turpmāko gadu. Ar 2019. gada februāri Ozola kungs un viņa darba devējs sāk maksāt solidaritātes nodokli. Tā rezultātā Ozola kunga darba devēja “iesaldētie” līdzekļi varētu būt vairāk kā EUR 66 000. Šo summu Valda Ozola kunga darba devējs nevarēs ieguldīt sava uzņēmuma attīstībā ātrāk par nākošā gada septembri. Respektīvi, pēc būtības valsts liks Ozola kunga darba devējam maksāt vairākus tūkstošus eiro mēnesī vairāk, nekā tas būtu nepieciešams, jo tā esot vieglāk administrēt šo nodokli.
Ja Ozola kungs ir pašnodarbinātā persona, tad Ozola kungs pats veiks visa nodokļa pārmaksu. Jādomā, ka tādi cilvēki kā Ozola kungs nemēdz lieki “iesaldēt” savus līdzekļus un mēdz tos ieguldīt tā, lai varētu saņemt kaut kādu peļņas pieaugumu.
Ņemot vērā faktu, ka augsta līmeņa darbiniekiem un to darba devējiem jau tā ir uzlikts papildu nodokļa slogs solidaritātes nodokļa veidā, likumdevējs nolēmis vēl sodīt šos darba devējus, būtība uzliekot tiem par pienākumu pārmaksāt nodokli, jo valsts pārvaldei tā būšot pašai vieglāk.
Jājautā, vai šāds nesamērīga sloga radīšana no valsts puses, kas izpaužas kā finanšu līdzekļu nepamatota aizturēšana un liegums biznesa cilvēkam būtībā izmantot savu naudu savām biznesa vajadzībām, nebūtu iemesls vēl vienai tiesvedībai Satversmes tiesā?
Janvāris 30, 2019 Gints Vilgerts, Managing Partner
