Publikācija

iFinanses | 17.03.2020.

Darbinieks tiek sūtīts komandējumā no Liepājas uz Rīgu, lai apmeklētu klientu. Lai paspētu novadīt prezentāciju, no Liepājas viņš izbrauc plkst.6.00, bet atpakaļ atgriežas plkst.21.00. Darbinieka standarta darba laiks ir plkst.8.00-17.00. Vai par šīm ceļā pavadītajām papildu stundām ir jāmaksā kā par virsstundām? Vai ceļš šajā gadījumā skaitās darbalaiks?

Iedomāsimies, ka runa ir par pārdošanas speciālistu Andreju, precētu vīru ar prāvu ģimeni, kam došanās komandējumā sagādā patiesu prieku, jo laiku ceļā viņš var izmantot, kā viņa sirds kāro. Ceļu uz un no Rīgas viņš mēro ar autobusu, un ceļā viņš aizrautīgi lasa detektīvromānu un risina krustvārdu mīklas, kam ikdienā diemžēl reti sanāk veltīt laiku. Patiesībā Andrejs vēlētos, kaut viņam sanāktu vairāk braukt komandējumos, kas ļautu viņam vairāk lasīt un asināt prātu ar atjautības uzdevumiem.

Pēc apraksta varētu secināt, ka no Andreja skatupunkta laiks, ko viņš pavada ceļā komandējumā, viņam ir atpūta. Tomēr kā šo laiku pareizi kvalificēt darba devējam?

Pirmkārt, ir tikai divi varianti, kā var kvalificēt šo ceļā pavadīto laiku komandējumā. Tas var būt vai nu darba laiks, vai arī atpūtas laiks.¹

Otrkārt, labs veids, kā pārliecināties, kāds laiks ir atpūtas laiks juridiskā izpratnē, ir pārbaudīt, vai šajā laikā “darba ņēmējam attiecībā pret darba devēju nav neviena pienākuma, kas tam liegtu brīvi un nepārtraukti nodoties savām interesēm, lai novērstu darba ietekmi uz attiecīgās personas drošību un veselību”.² Var būt, ka laiku, ko Andrejs pavadīja ceļā uz un no Rīgas, viņš vislabprātāk tomēr vēlējās pavadīt sportojot, dejojot tautas dejas vai apciemojot senu draudzeni, ko atrašanās autobusā, visticamāk, liedz.

Treškārt, lai pārliecinātos, ka kāds laiks būtu uzskatāms par darba laiku, jāpiepildās trim kritērijiem vienlaicīgi: 1) telpas kritērijs (atrašanās darba vietā); 2) autoritātes kritērijs (strādāšana darba devēja labā); 3) profesionālais kritērijs (darbības veikšana vai pienākumu pildīšana).³ Tā, piemēram, šiem kritērijiem atbilst laiks, ko tāds darbinieks, kuram nav noteiktas pastāvīgas darba vietas, pavada ceļā starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteikto pirmo un pēdējo klienta atrašanās vietu.⁴ Šie kritēriji arī izpildās dežūras laikam, ko darbinieks veic, klātesot iestādē (pat ja dežūrās ietilpst arī atsevišķi bezdarbības periodi).⁵

Neskatoties uz to, ka varbūt Andrejs no sirds atpūšas, braucot uz/no Rīgas, viņš šajā laikā atrodas darba devēja noteiktajā telpā (ceļā uz/no Rīgas) pēc darba devēja rīkojuma un darba devēja uzdevumā, lai veiktu darba pienākumus (sniegtu prezentāciju darba devēja norādītajā vietā). Tādējādi trīs kumulatīvi kritēriji izpildās, lai šo laiku kvalificētu kā darba laiku. Turklāt darbinieks tomēr nevar pavisam brīvi izmantot šo laiku savām nodarbēm, jo viņu ierobežo atrašanās konkrētajā vietā. Tādēļ šis nav atpūtas laiks, neatkarīgi no darbinieka subjektīvās uztveres.

Ņemot vērā, ka aprakstītajā situācijā ceļā pavadītais laiks komandējumā ir darba laiks, attiecīgās stundas, ko darbinieks pavada ceļā, var veidot virsstundas, atkarībā no darba laika organizēšanas kārtības konkrētam darbiniekam, kas jākompensē. Virsstundas var atlīdzināt arī ar apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši Darba likuma regulējumam.

¹ Piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2005.gada 1.decembra spriedums lietā C-266/14 Dellas u.c., ECLI:EU:C:2005:728, 43.punkts.
² Sk. ģenerāladvokāta Ī.Bota 2015.gada 11.jūnija secinājumus lietā C-266/14 Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, ECLI:EU:C:2015:391, 59.punkts.
³ Sk. ģenerāladvokāta Ī.Bota 2015.gada 11.jūnija secinājumus lietā C-266/14 Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, ECLI:EU:C:2015:391, 31.punkts.
⁴ Eiropas Savienības Tiesas 2015.gada 10.septembra spriedums lietā C-266/14 Federación de Servicios Privados del sindicato Comisiones obreras, ECLI:EU:C:2015:578.
⁵ Piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2005.gada 1.decembra spriedums lietā C-266/14 Dellas u.c., ECLI:EU:C:2005:728.