Konkurences padome audzē muskuļus

Bilances Juridiskie Padomi  |  Nr. 5 (71), 2019. gada maijs

NUMURA INTERVIJA

Saeima, šā gada 28. martā pieņemot grozījumus Konkurences likumā, lēma, ka valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kā arī valsts un pašvaldību iestādēm būs  aizliegts diskriminēt tirgus dalībniekus, radot atšķirīgus konkurences apstākļus. Savukārt Konkurences padomei likums deleģē uzdevumu uzraudzīt, kā attiecīgās iestādes un kapitālsabiedrības ievēro pienākumu nodrošināt brīvu un godīgu konkurenci. Grozījumi, kas ievieš konkurences neitralitātes principu, stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī. Tad par likuma normu neievērošanu Konkurences padome būs tiesīga piemērot naudas sodu valsts un pašvaldību uzņēmumiem līdz pat trim procentiem no pēdējā finanšu gada neto apgrozījuma.

Ar ko vēl īpaši ir šie likuma grozījumi un kas darāms, lai izvairītos no apjomīgajiem sodiem, vaicājām Deborai Pāvilai, zvērinātu advokātu biroja VILGERTS partnerei. Debora pievērsās šai tiesību nozarei, studējot Oksfordas universitātē, un to nenožēlo, jo iegūtās zināšanas izrādījušas ļoti noderīgas Latvijā, neraugoties uz to, ka konkurences tiesības ir pietiekami sarežģītas, turklāt tās bez juridiskajām zināšanām apvieno arī zināšanas ekonomikā un biznesa vadībā.

 

Konkurences tiesību temats sabiedrībā kļūst aizvien aktuālāks, jo Konkurences padome izrāda arvien jaunas aktivitātes.

Konkurences likuma grozījumi ir interesanti arī kontekstā ar jaunu Konkurences padomes lietu. Marta beigās Konkurences padome pašvaldības uzņēmumam Rīgas satiksme un vēl citiem tirgus dalībniekiem ir nosūtījusi iebildumu jeb faktu vēstuli par iespējamiem pārkāpumiem. Vēstulē tā pašvaldības uzņēmumu informē par pierādījumiem lietā par iespējamu aizliegtu vienošanos cenu aptaujās par nano tehnoloģiskās ķīmijas piegādi. Šajā stadijā lietas dalībnieki ir tiesīgi iepazīties ar lietas materiāliem, izteikt savu viedokli un iesniegt papildu informāciju.

Tā ir jauna un apsveicama prakse, ka Konkurences padome publiski ziņo par faktu vēstules izsūtīšanu. Iepriekš Konkurences padome sabiedrību informēja vienīgi par jau pieņemtiem lēmumiem un uzliktajiem sodiem. Šī ir pirmā reize, kad Konkurences padome publiski ziņojusi par lietu pirms gala lēmums ir pieņemts. Līdzīga prakse izskatāmajās konkurences tiesību lietās līdz šim ir bijusi Eiropas Komisijai.
Taču īpaši interesanta ir pati lietas būtība. Vēl pirms jaunā regulējuma Konkurences padome saskatīja iespēju celt iebildumus par pašvaldības uzņēmuma rīcību.

 

Vai jūsu pārstāvētais zvērinātu advokātu birojs ir kā saistīts ar šo lietu?

Neesmu bijusi šai lietā iesaistīta un nepārstāvu nevienu no pusēm, bet, cik no publiskā paziņojuma var saprast, ir bijis klasisks iepirkumu kartelis – pretendenti savstarpēji saskaņoja dalības nosacījumus, vienojās par plānoto uzvarētāju, kā arī veica citas saskaņotas darbības piedāvājumu sagatavošanā un iesniegšanā, kas atbilst aizliegtas vienošanās pazīmēm,

Parasti pēc šāda paziņojuma tiek konstatēts, ka iepirkuma pretendenti ir rīkojušies prettiesiski un pārkāpuši Konkurences likumu, vai arī atklājas, ka prettiesiski ir rīkojies pasūtītājs, piemēram, kāds darbinieks varbūt ir pieņēmis kukuli un panācis, lai viens no pretendentiem kļūst par uzvarētāju.

Šajā konkrētajā gadījumā Konkurences padome par vainīgu saskatījusi pašvaldības uzņēmumu Rīgas satiksme. Paziņojumā tiek norādīts, ka Rīgas satiksme iespējams ir piedalījusies aizliegtas vienošanās īstenošanā, iesaistoties pretendentu iesniedzamo piedāvājumu saskaņošanā, un bija informēta gan par aizsega piedāvājumu iesniegšanu, gan iepriekš noteiktu uzvarētāju. Tā ir ļoti interesanta pārkāpuma kvalifikācija, kaut kas pavisam jauns un nebijis līdzšinējā Konkurences padomes praksē. Ar interesi sekošu līdzi, kā Konkurences padomei šai lietā veiksies! Ja tā nonāks līdz tiesai, redzēsim, vai arī tiesa uzskatīs, ka pasūtītājs var būt dalībnieks aizliegtas vienošanās īstenošanā.

Zināmā mērā var uzskatīt, ka Konkurences padome ir pieteikusi karu pret valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām. Lai arī jaunie likuma grozījumi atļauj Konkurences padomei vērsties arī pret valsts un pašvaldību iestādēm, tomēr praksē biežāk novērojama tieši valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību prettiesiska rīcība konkurences kropļošanā.

Šie likuma grozījumi tapa visai ilgi, jo Saeimas iepriekšējā sasaukuma deputāti tos skatīja ļoti negribīgi. Taču nu zināms, ka tie stāsies spēkā no nākamā gada pirmā janvāra. Pieauguši arī sodi par šādiem publisko personu konkurences pārkāpumiem, tāpēc gribu vērst uzmanību, ka valsts un pašvaldību uzņēmumiem vēl ir laiks sakārtot savu saimniecību konkurences tiesību ievērošanā.

 

Ko, jūsuprāt, valsts un pašvaldību iestādēm un to dibinātajām kapitālsabiedrībām vajadzētu šai jomā  darīt?

Es ieteiktu veikt tā dēvēto konkurences tiesību auditu. Ja uzņēmums ir neliels, iespējams, šādus pārkāpumus ir vieglāk pamanīt un novērst, taču lielākos uzņēmumos ir daudz grūtāk izvērtēt, kas notiek tā struktūrvienībās, ko dara uzņēmuma darbinieki. Konkurences tiesības var pārkāpt ne tikai uzņēmuma vadība vai tas, kuram ir paraksta tiesības, piemēram, valdes priekšsēdētājs. Pārkāpumu var izdarīt jebkurš darbinieks, pat tāds, kas nav tieši saistīts ar iepirkumu organizēšanu. Neapdomīgi var rīkoties arī pārdevējs, biroja sekretāre, klientu konsultants un pat apkopēja, bet atbildēs uzņēmums.

 

Vai tas, piemēram, nozīmē, ka apkopēja nejauši var izlasīt kādu uz galda atstātu dokumentu un nodot informāciju konkurentiem?

Arī tā var notikt, taču konkrētajā lietā Eiropas Komisija uzlika milzīgu sodu, mērāmu miljonos eiro, par to, ka izmeklēšanas laikā telpā, kurā bija savākti iespējamie pierādījumi un tāpēc aizzīmogotas durvis, bija iekļūts un daudzi pierādījumi nozuduši. Šai sakarā tika izteikta versija, ka vainīga ir apkopēja, jo, iespējams, viņu  nebija brīdinājuši, ka telpā nedrīkst iekļūt un veikt uzkopšanas darbus. Eiropas Komisijas pārstāvjiem gan šāda notikumu gaita nešķita sevišķi ticama, taču pat tad, ja tā arī būtu apkopēja, kas nejauši izmetusi atkritumos pierādījumus, vaina jāuzņemas uzņēmumam, kurš nav spējis nodrošināt, lai netiktu likti šķēršļi izmeklēšanai.

 

Atgriezīsimies pie ieteikuma veikt konkurences tiesību auditu. Ko šādā gadījumā būtu iespējams atklāt?

Pārkāpumu spektrs mēdz būt visai plašs, bet viena no galvenajām jomām, kas jāpatur uzmanības centrā, ir jau iepriekš minētie publiskie iepirkumi. Viens no klupšanas akmeņiem var izrādīties šķietami nevainīgas kvalifikācijas prasības iepirkumu pretendentiem. Līdz šim par tām varēja sūdzēties tikai Iepirkumu uzraudzības birojā, ne Konkurences padomē. Manā praksē bijuši arī gadījumi, kad Iepirkumu uzraudzības birojā īsti neizprata sūdzības būtību, ja runa bija par konkurences ierobežojumiem.

Pēc Publisko iepirkumu likuma formāli specifiskas prasības it kā ir pieļaujamas, taču var gadīties, ka pretendents pamana, ka tās ir pielāgotas viņa konkurentam. Tas, piemēram, var būt nojaušams pēc prasītās pieredzes, tehniskā aprīkojuma u.tml. Taču Iepirkumu uzraudzības birojā par to var strīdēties tikai tiktāl, cik varētu būt pārkāptas kādas Publisko iepirkumu likuma normas. Tomēr likums noteic, ka iepirkuma prasībām jābūt samērojamām ar iepirkuma priekšmetu. Ja šis iepirkuma priekšmets - pakalpojums vai prece, ko iepērk - ir visai specifisks, tad ļoti striktas un specifiskas kvalifikācijas prasības no iepirkuma likuma viedokļa var būt attaisnojamas. Savukārt tad, kad mēģina iepirkumu komisijai pierādīt, ka te izpaužas konkurences ierobežojums, viņi šādus iebildumus nedzird vai negrib dzirdēt, vai arī tā īsti nav viņu kompetence.

Esam mēģinājuši par šādiem gadījumiem sūdzēties Konkurences padomē, kas pret šādām lietām ir ļoti dzirdīga, taču līdz šim padomei nebija pieejami rīki, kā šādus konkurences ierobežojumus iepirkumos varētu novērst. Vienīgais, ko Konkurences padome spēja – veikt pārrunas un norādīt uz riskiem. Taču nu šāds rīks pēc Konkurences likuma grozījumiem ir pieejams – neapmierinātais pretendents par šādām specifiskām un diskriminējošām pretendentu kvalifikācijas prasībām varēs sūdzēties Konkurences padomē.

 

Kā vēl varētu izpausties konkurences tiesību neievērošana publisko personu un to dibināto kapitālsabiedrību darbībā?

Konkurences tiesību pārkāpumi var būt saistīti ar pašvaldības veikto komercdarbību, kurai īsti nav pamatojuma. Tas vairāk attiecas uz tādām darbībām, kas tiek no jauna plānotas, piemēram, Uzņēmumu reģistrs kā valsts iestāde vēlas sniegt plašākus pakalpojumus privātpersonām, lai gan tirgū ir arī privāti uzņēmumi, kā, piemēram, Lursoft, kurš ar šādiem pakalpojumiem jau nodarbojas.

Tāpat valsts un pašvaldību iestādēm un kapitālsabiedrībām nevajadzētu ieiet tirgū un veikt konkurējošu komercdarbību, kur ir jau spēlētāji. Bieži valsts un pašvaldību uzņēmumiem ir kādas priekšrocības, kas tām ļauj izstumt no tirgus konkurentus vai likt šķēršļus citiem tirgus dalībniekiem. Uzskatāms piemērs bija Rīgas Brīvosta ar savu veikto komercdarbību.

Vēl uzskatāms piemērs: Rīgas pašvaldība nolemj nodarboties ar sabiedrisko ēdināšanu, pārņemot skolu kafejnīcas. Taču pēc laika šāds pašvaldības uzņēmums varētu paplašināt savu darbību, piesaistot vēl arī citus klientus – apkārtējo biroju darbiniekus. Lai to paveiktu, nepieciešams atvērt vēl kādu kafejnīcu vai izveidot brīvu piekļuvi izglītības iestādē atvērtajai ēstuvei. Tā aizsākas konkurences cīņa ar citām kafejnīcām, kas jau ir atvērtas tuvākajā apkārtnē. Turklāt šai situācijā pašvaldībai ir iespēja pieņemt, piemēram, noteikumus, cik lielām jābūt šādām kafejnīcu telpām. Tā ar sev labvēlīgāku noteikumu palīdzību iespējams panākt, ka tās kafejnīcas, kuras neatbilst jaunajiem nosacījumiem, tiek aizvērtas. Līdzīgi pašvaldības var noteikt kādas īpašas licencēšanas prasības.

Šie, protams, ir teorētiski piemēri, taču labi parāda, kā praksē valsts un pašvaldības var izmantot savu varu, ierobežojot konkurenci. Ja, piemēram, tiek veicināta kādas pašvaldības meitas  sabiedrības komercdarbība, vienlaikus tiek likti šķēršļi vai pat izstumti no tirgus privātie uzņēmumi.

 

Vai valsts iestādei un pašvaldībai vispār vajadzētu pievērsties komercdarbībai?

Likuma grozījumi noteic, ka Konkurences padome varēs efektīvāk vērsties pret publisku personu īstenotajiem konkurences ierobežojumiem. Īpaši tas attieksies, ja valsts vai pašvaldība vēlēsies uzsākt jaunu komercdarbību vai paplašināt jau esošās kapitālsabiedrības darbību. Tad varēs vērtēt, vai tirgū ir nepieciešamība pēc šāda pakalpojuma. Tas ir viens no galvenajiem kritērijiem.

Ja komersants nav ieinteresēts sniegt kādu pakalpojumu, piemēram, laukos, kur tas viņam neatmaksājas, nav ekonomiski pamatoti un kur līdz ar to rodas tāds kā “tukšums” tirgū, tur gan valsts un pašvaldība var pat būt spiesta sniegt šo pakalpojumu, ja iedzīvotājiem tie ir vitāli nepieciešami. Bet, ja tirgū jau ir spēlētāji, bet valsts vai pašvaldība vēlas tiem radīt konkurenci, iesaistoties komercdarbībā, var rasties nopietna problēma. Tad Konkurences padomes varēs uzraudzīt, vai  valsts un pašvaldības uzņēmumam nav radušās kādas īpašas priekšrocības. Ir jānošķir, ko tirgus ekonomikas apstākļos var darīt valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, un ko - privātie uzņēmumi.

 

Ir kādas iespējas, kā pašiem uzņēmumā kontrolēt, vai netiek ierobežota brīva konkurence?

Trauksmes celšanas likums, kas būs spēkā no šā gada 1. maija, paredz, ka valsts un pašvaldību uzņēmumiem, kā arī privātajiem uzņēmumiem, kuros ir vairāk par 50 darbiniekiem, ir nepieciešams izstrādāt trauksmes celšanas iekšējās procedūras. Likums gan neparedz sankcijas, ja šādas procedūras netiks ieviestas vai arī, ja tiks ieviestas, bet paliks tikai uz papīra uzrakstītas un praksē nedarbosies. Taču konkurences tiesību sakarā es tomēr ieteiktu klientiem šīs trauksmes celšanas iekšējās procedūras ieviest. Labāk par iespējamiem konkurences tiesību pārkāpumiem savā saimniecībā ir uzzināt pirmajiem! Tad, ja trauksmes cēlējs būs jau vērsies kompetentajā valsts institūcijā vai izziņojis trauksmi publiski, tas jau būs nopietns kaitējums uzņēmuma reputācijai. Savukārt, ja ir labi noorganizēta trauksmes celšanas iekšējā procedūra un darbinieki tai uzticas, ir iespējams laikus pamanīt, ka kāds uzņēmumā neievēro konkurences prasības, piemēram, rīkojot publiskos iepirkumus. Protams, darbinieks var doties arī pa tiešo pie uzņēmuma vadības un ziņot, taču viņam nebūs garantiju, vai par ziņojumu neuzzinās arī tas, kurš pārkāpj konkurences tiesības un vai tādējādi pats ziņotājs varēs justies droši. Tāpēc viena no iespējām, ko paredz arī likums, ir piesaistīt ārējo konsultantu, kurš pilda trauksmes celšanas procedūras funkcijas. Šādus pakalpojumus var sniegt arī, piemēram, zvērinātu advokātu birojs. Tas nodrošinās neitralitāti, neieinteresētību izpaust ziņotāja personību, novērsīs baumošanas risku u.tml.

Tāpat trauksmes celšanas procedūra var kalpot kā iekšējais audits arī konkurences jautājumu risināšanā valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās. Tā novērsīs situācijas, kad būtu jāiejaucas kompetentajai institūcijai. Jo tad, kad ieradīsies jau Konkurences padomes uzraugi, būs grūti ko saglābt.

 

Vai Konkurences padomes uzraugu iejaukšanās tiešām ir tik biedējoša?

Konkurences padomei faktiski ir kratīšanas pilnvaras – tāpat kā valsts policijai. Tās pārstāvji ierodas bez iepriekšēja brīdinājuma un tā var reidā uzaicināt arī piedalīties policijas darbiniekus un veikt pilnu uzņēmuma kratīšanu. Konkurences uzraugi var nopratināt jebkuru, pieprasīt piekļuvi e-pastiem, citai uzņēmuma dokumentācijai, uz izmeklēšanas laiku izņemt datorus,  telefonu u.tml. Tas, protams, notiek uz tiesas lēmuma pamata, taču Konkurences padomei nav īpašu problēmu šādu lēmumu panākt, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka šādi iespējams izņemt pierādījumus.

Konkurences padomes pārstāvji uz tiesneša lēmuma pamata var veikt kratīšanu arī uzņēmuma darbinieku mājā, automašīnā, pat pie darbinieka sievasmātes. Kratīšanas pilnvaras ir ļoti plašas!

 

Konkurences tiesību pārkāpums jau nenozīmē, ka mājās tiek glabāti nereģistrēti ieroči. Ko gan šādi vēlas sameklēt?

Nevienam nenovēlu piedzīvot šādu kratīšanu, taču prakse rāda, ka ļoti bieži pierādījumi tiek atklāti jau ieskatoties uzņēmuma oficiālā e-pasta sarakstē. Konkurences padome kā pierādījumus var izmantot arī telefona zvanu sarakstus, ierakstus darba plānotājos u.c.

Pārkāpums bieži vien noticis darbinieka nezināšanas dēļ, piemēram, pārdevējs ir vēlējies celt uzņēmuma peļņas rādītājus un attiecīgi arī sev nodrošināt kādu bonusu, tādēļ ir apspriedis ar konkurējošā uzņēmuma pārstāvi cenu atlaides, lai tās starp abiem uzņēmumiem saskaņotu. Vai arī izplānojis, kā labāk kopīgiem spēkiem piedalīties publiskajos iepirkumos. Iespējams, ka darbinieks pa ausu galam ir kaut ko dzirdējis par konkurences tiesībām, taču visbiežāk tas noticis aiz elementāras likumu nezināšanas. Tāpēc uzņēmuma vadītājam būtu jārūpējas, lai darbinieki regulāri papildinātu savas zināšanas arī konkurences tiesību jomā.

 

Reti kurš aizdomājas, kādās nepatikšanās var iekulties, it īpaši, zinot cik maza ir Latvija un ka ir ļoti liela iespēja, ka sens draugs, skolasbiedrs vai citādi pazīstams cilvēks strādā konkurējošā uzņēmumā.

Daudzi arī neapzinās, ka sodi par konkurences pārkāpumiem ir vieni no bargākajiem, mērāmi daudzos miljonos, jo maksimālais sods, ko Konkurences padome var uzlikt, ir trīs procenti no uzņēmuma gada apgrozījuma valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, bet privātuzņēmumiem tas var sasniegt pat līdz desmit procentiem no gada apgrozījuma.

Vidējais sods, ko parasti piemēro, ir četri procenti. Lielam uzņēmumam tie jau naudas izteiksmē ir pazaudēti miljoni. Tāpēc Eiropas Cilvēktiesību tiesa konkurences iestāžu sodus ir pielīdzinājusi kriminālsodiem, lai gan Konkurences padome darbojas administratīvo tiesību jomā. Arī soda apmēri un pilnvaras, kā, piemēram, kratīšanai, jau ir tuvāk krimināltiesiskajai sfērai. Tāpēc pat rodas jautājums, vai uzņēmumiem, kas pakļauti konkurences pārkāpumu izmeklēšanai, nav par maz nodrošināta aizsardzība, kā, piemēram, tiesības uz aizstāvību, tiesības neliecināt pret sevi, advokāta un klientu sarakstes neaizskaramība u.c.

Nesen Konkurences padome saņēma atļauju sodīt arī par nesadarbošanos un izmeklēšanas procesa kavēšanu, piespriežot naudas sodu līdz vienam procentam no gada apgrozījuma. Tas arī ir milzīgs sods, ko var piemērot, piemēram, par e-pastu dzēšanu izmeklēšanas laikā. Konkurences padome sadarbojas ar policijas ekspertiem un var konstatēt, ja notikusi failu dzēšana. Jāņem vērā, ka šis sods nāk klāt pie iestādes uzliktā pamatsoda!

 

Uzņēmumiem taču ir iespēja izmantot Iecietības programmu – pirmajiem ziņot par iesaisti konkurences pārkāpumā un saņemt atbrīvojumu no soda.

Diemžēl to izmanto maz. Iecietības programma, var teikt, ir tāds korporatīvais trauksmes celšanas pasākums. Ja, piemēram, ir kartelis starp vairākiem konkurentiem, tad pastāv risks, ka kāds no karteļa dalībniekiem var pirmais noziņot Konkurences padomei. Taču var teikt, ka mūsu mentalitāte īsti neļauj iedzīvināt ne Iecietības programmu, ne, kā paredzu, arī Trauksmes celšanas likumu, jo daudzi to uzskata par “stukaču” būšanu.

Vienlaikus Konkurences padome darbojas arvien aktīvāk, audzē muskuļus cīņai ar pārkāpējiem. Arī iestādes pieņemtie lēmumi kļūst arvien kvalitatīvāki, izvērstāki.

Cita lieta, ka līdz šim valsts un pašvaldību uzņēmumiem piemērotie sodi bija saudzīgāki un nebija mērāmi miljonos, lai gan, piemēram, dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana skaitās smags pārkāpums. Paredzams, ka pēc Konkurences likuma grozījumiem bargāk tiks vērtēti arī pašvaldību uzņēmumi, kuri pārkāpj konkurences tiesības.

 

Vai nesanāk, ka valsts iestāde, uzliekot sodu pašvaldības vai valsts uzņēmumam, būtībā pārliek nodokļu maksātāju naudu no vienas kabatas uz otru?

Tas ir jautājums par pašas Konkurences padomes neatkarību – patlaban tā ir Ekonomikas ministrijas padotībā esoša iestāde, lai gan teorētiski skaitās neatkarīga. Tomēr šī neatkarība ir nosacīta. Manā ieskatā, konkurences uzraugiem vajadzētu kļūt pilnīgi neatkarīgiem. Tad arī tā varētu būt taisnīga kā pret privātajiem uzņēmumiem, tā arī publiskajām personām.

 

Ar Deboru Pāvilu sarunājās Vineta Vizule

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

by Debora Pāvila, Partnere, Latvija

Juristi

Pieredze

Konsultēja BPM Capital OÜ par mezanīna aizdevuma finansējumu Digital Mind AS Lietuvas IT sabiedrības Alna iegādei

Konsultēja Baltijas vadošo nekustamo īpašumu investīciju holdinga grupu Summus Capital OÜ saistībā ar tās juridiskās izpētes un darījuma dokumentiem par RCH Management SIA, t/c Damme īpašnieks, iegādi (kopējā platība 16 000 m2) Rīgā, Latvijā

Compagnie Française d'Assurance pour le Commerce Extérieur (COFACE) pārstāvība apdrošināšanas strīdā pret Trasta Komercbanku un tās pilnvarniekiem.

Veiksmīga Hepsor SA2 pārstāvība Augstākajā tiesā būvniecības strīdā, ko ierosinājusi privātpersonu grupa, apstrīdot dzīvojamās mājas Āgenskalnā būvatļauju.